Lielā iela 6

 

Lielā iela 6, Liepāja. 20. gs. sāk. foto

Namu, kas pirms Otrā pasaules kara atradās Liepājā, Lielā ielā 6, būtu jāzin arī ārpus pilsētas robežām dzīvojošajiem. Tajā 1919. gadā apmetās no Rīgas atbēgusī Latvijas Pagaidu valdība. Par šī laika notikumiem Liepājā stāstījis daudz par agru no mums aizgājušais Mārtiņš Ķibilds raidījuma"Atslēgas" 5. sērijā. Ķibilds diemžēl nepiemin vairākus interesantus faktus, ar kuriem lepojas tādi pilsētas vēstures mīļotāji, kā es. Bet saprotu, ka tad būtu bijis jātaisa vēl viena tikai Liepājai veltīta raidījuma sezona. Ļoti cerēju, ka pieminēs to, ka Rīdigers fon der Golcs savas militārās intrigas vērpa tagadējā Liepājas muzeja namā izvietotā štābā. Savukārt Oskaru Kalpaku mūžības klēpī guldīt izvadīja no Liepājas Sv. Annas baznīcas. 

1919. gada 11. martā Oskaru Kalpaku no Sv. Annas baznīcas izvadīja kopā ar vēl trijiem kritušajiem biedriem: Nikolaju Grundmani, Pēteri Krievu un Hanu Johanu Šrinderu

Visiem, kuriem ir īpaša interese tieši par šo vēstures mirkli, noteikti iesaku apmeklēt Liepājas muzeja sadarbībā ar "DD Studio" veidoto ekspozīciju "Latvijas Pagaidu valdības seši mēneši Liepājā". Savukārt, ja vēl kāds bez manis vēlas iedziļināties tā brīža noskaņās Liepājā, iesaku izlasīt portālā irliepaja.lv pieejamos Jāņa Jaunsleina dienasgrāmatas fragmentus. Piemēram, 1919. gada martā - dažas nedēļas pēc Kalpaka nāves - viņš savā dienasgrāmatā raksta: "Lasu laikrakstā, ka šodien izsludinātā mobilizācija Nīcā. Vakar un aizvakar esot iesaukti Medzes un Vērgaļu pagasti. Nez kāpēc Pagaidu Valdība neķeras klāt pie mums, liepājniekiem. Vai viņa baidās no mūsu  strādniecības revolucionārā noskaņojuma? Laikam gan. Liepājas puikas uz visu ko gatavi. Nedaudzi gan ir iestājušies kā brīvprātīgie latviešu bataljonā. Saprotams, ne aiz kāda tur patriotisma, lai glābtu dzimteni, bet, vienkārši, trūkuma spiesti. Arī mans draugs Ernests P. izsacījās: ja citas izejas neatradīšot,  būšot spiests iestāties brīvprātīgajos. Pirtnieka Ernestam, cik man zināms, klājas sevišķi grūti. Mājās, mazā jumta istabiņā, nīkst slima māte un pusaudze māšele. Ir dienas, kad viņiem nekā nav, ko grauzt." Nekāda patosa. To mēs piedzejosim klāt vēlākos gados. 

Oskara Kalpaka pirmā atdusas vieta Ziemeļu kapos

Oskaru Kalpaku vispirms apbedīja Liepājas Ziemeļu kapos. Velnciemā, Laumenē (uzņēmuma "Lauma" rajonā) un Karostā dzīvojošie liepājnieki visdrīzāk jau no mazām dienām zina Kalpaka vārdu. Skola, kurā mācās liela daļa šo rajonu bērni, atrodas Oskara Kalpaka ielā. Arī es tur izglītojos, bet tikai pēc manas absolvēšanas to pārdēvēja par Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolu. Turpat blakus ir izgriežamais Oskara Kalpaka tilts, kuru manos skolas un studiju gados mēdza slēgt visnepiemērotākajos brīžos. Tas bija ierasts skats - no vienas kājas uz otru lēkājoši skolēni salst pie izgrieztā tilta, bet tikmēr lielāki un mazāki kuģi lēni lēnītiņām peld Tosmares kuģubūvētavas virzienā. Varat iedomāties, cik ļoti šiem bērniem sarežģījās dzīve 2006. gadā, kad bezatbildīga loča dēļ, tiltā ietriecās tankeris "Anna"

Bet atgriezīsimies pie zudušā Lielās ielas nama! Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma ēka kļuva par īpaši nozīmīgu Vadoņa kulta objektu. Nama balkons (visdrīzāk trešā nevis ceturtā stāva, bet attēla no notikuma vietas man pagaidām nav) esot bijis iemūžināts vienā no divām Vadonim veltītajām gleznām, kas vismaz 1937. gada Ulmaņa vizītes laikā atradušās Liepājas stacijā. Tas tāpēc, ka laikā, kad Liepāja simboliski bija Latvijas galvaspilsēta, vēl demokrātiju nenodevušais Kārlis Ulmanis no šī balkona teicis uzrunu tautai.  Te atradās viņa darba kabinets, te viņš pieņēma viesus, te 1919. gada aprīlī viņu centās pārsteigt un sagūstīt Niedras valdības atbalstītāji - bruņoti pučisti

Ministru prezidena Kārļa Ulmaņa pieņemšanas laiki. "Latvijas Sargs" Nr. 39 (06.03.1919.)

Ja nams nebūtu aizgājis bojā uzlidojumu laikā, iespējams tas tagad kalpotu kā savdabīga svētceļojuma galapunkts manas vecmammas paaudzes ļaudīm, kuri tāpat kā viņa, Ulmaņlaikus atcerējās kā bērnus, un tas bija ekvivalents laimīgajai dzīvei pirms/bez kara. No tūrisma industrijas viedokļa skatoties, pat žēl. Uz pilsētu brauktu tūristi, varētu tirgot Ulmaņa suvenīrus - sviesta paciņas, bekona šķēlītes un koku stādiņus, jo kokus stādīt Vadonim ļoti patika. Pieļauju, ka katrā Latvijas malā ir pa kādam Ulmaņa jeb Vadoņa ozolam, liepai, bērzam, priedei vai ķirsim. Balkonu tūrisms pasaulē arī ir labi zināms. Iepējams ceļotāju visnadzīgāk apmeklētais ir Casa di Giulietta balkoniņš Itālijā - Veronā. Tur it kā dzīvojusi Romeo mīļotā Džuljeta, kura, stāvot uz balkona (pašā daiļdarbā gan minēts, ka vienkārši parādījusies logā, bet es negribu graut ilūzijas) prātojusi, vai nodot tēva dzimtu un ļauties mīlestībai.  Nedaudz mazāk slavens balkons atrodas Klaipēdā. Katrs sevi cienošs  pilsētas gids to iekļāvis savā "must show" sarakstā, jo 1939. martā no turienes Teātra laukumā sanākušos uzrunāja  Ādolfs Hitlers. Vēsturiskajos kadros pazib arī dzejnieka Simona Daha (Simon Dach; 1605-1659) mīļotajai Anikei jeb Anniņai veltītā skulptūra. Metālā atlietā daiļava tobrīd ir vienīgā, kas Fīreram uzgriezusi muguru. Retā, kura nav pacēlusi roku nacistu sveicienā. Ir leģenda, ka pēc pasākuma Hitlers to licis aizvākt, jo tam šāda metāla meitenes nesadarbošanās nav patikusi.   

Anikes skulptūra ir daļa no dzejniekam Simonam Daham veltītās strūklakas
Klaipēdas Teātra laukumā, 20. gs. 30. gadi

Mums atliek tikai minēt, kādi mēs būtu, ja nebūtu Otrā pasaules kara, ja Lielās ielas ēka nebūtu sagrauta, ja Ulmaņa režīms būtu ieildzis vismaz tik ilgi, cik ilgi, piemēram, mums kaimiņos pie varas ir Aleksandrs Lukašenko. Studiju gados reiz īsu brīdi aizvietoju laikraksta "Kurzemes Vārds" darbinieci, kuras amatu ofisā dēvēja par "Drāts meiteni".  Tas tāpēc, ka viņas darba pienākumos ietilpa pieņemt zvanus no cilvēkiem, kuri savu viedokli vēlējās publiskot pirms-Twitter ēras "Pa drāti vēstī lasītāji" rubrikā. Manuprāt, tobrīd bija kārtējā valdības krīze un daudzi no zvanītājiem, kuru viedokli cītīgi fiksēju, cerēja Einārā Repšē saskatīt Kārļa Ulmaņa reinkarnāciju. Atceros kungu, kurš pikti klausulē kliedza, ka Repšem kā Ulmanim jāņem valsts varas groži savās rokās. Vēsturnieka Aivara Strangas lekcija muzejā "Ebreji Latvijā", par spīti profesora joku plēsēja talantam, neradīja sajūtu par to, ka Latvija Ulmaņa vadībā virzījās gaišas, visiem pilsoņiem drošas un vienlīdzīgas nākotnes virzienā. Daudzos no mums ir šīs ilgas pēc "saimnieka rokas", kas atrisinās visas tās lietas, ko būtu jārisina mums pašiem. Neliels ieskats periodikā atrastos attēlos no Vadoņa kulta saulainākajām dienām Liepājā:

Vadonis ar svītu izbauda liepājnieku mīlu un apbrīnu gājienā pa Lielo ielu
"Jaunākās Ziņas" Nr. 140 (28.06.1937.)

"Svinību kopaina pie Vadoņa ozola"
"Jaunākās Ziņas" Nr. 140 (28.06.1937.)

Vadoņa ozols vēsturiskajā vietā, kur 1919. gada 27. jūnijā no kuģa "Saratov" krastā nokāpa Latvijas Pagaidu valdība
"Jaunākās Ziņas" Nr. 140 (28.06.1937.)

"KOD Drāšu fabrika svētku mirdzumā"
"Kurzemes Vārds" Nr. 111 (17.05.1936.)

Lielās ielas 6. nams man personīgi ir nozīmīgs ne tikai tāpēc, ka tur patvērumu rada Latvijas Pagaidu valdība un tāpēc varu lielīties, ka esmu dzimusi un augusi pilsētā, kas uz īsu brīdi, bet tomēr, bija Latvijas galvaspilsēta. Šī ēka ir īpaša arī tāpēc, ka tur pirms Otrā pasaules kara atradās Mērijas mājas. 2019. gadā laikraksta "Liepājas Vēstules" 3. numurā es lasītājiem stāstīju par Liepājā dzimušo ebrejieti Mēriju Boijeri (pirms laulībām - Vaisfelde) kuru man bija tā laime satikt Jeruzalemē. Iedomājieties manu izbrīnu, kad mums stādīja priekšā kundzi, kura kopš 1975. gada dzīvo Izraēlā, taču latviski runā tieši tā, kā mēs - liepājnieki. Par viņas kara laikā pārdzīvotajām šausmām rakstījis arī Delfi žurnālists Viesturs Radovics. To, ka raksts publicēts portālā, es uzzināju kādā tumšā vakarā braucot cauri Purvciemam un pēkšņi debesīs ieraugot milzīgu Mērijas seju. Šoreiz tā nebija vīzija, bet gan Delfu reklāma milzīgajā Purvciema ekrānā. 

Mērijai ir viedtālrunis un viņa, piemēram, aktīvi izmanto WhatsApp. Taču viņai ir arī APLOKSNE. Vismīļāko cilvēku, vissvarīgāko notikumu fotogrāfijas viņa vienmēr nēsā līdzi aploksnē. Piemēram, tur ir viņas mīļās draudzenes, arī Liepājā dzimušās ebrejietes, Ērikas bilde. Tajā sirmgalve redzama latviešu rakstu šallē, ko Mērija bērnības draudzenei atveda no abām tik mīļās Latvijas. Ērika, līdzīgi kā Mērija, palika dzīva, tikai tāpēc, ka nacistu okupācijas laikā kopā ar citiem pionieriem aizkļuva līdz Tatārijai. Ērikas tēti - balbieri Elhononu - nacisti nogalināja jau 1941. gada jūlijā, bet mammu un vecāko māsu ilgu laiku slēpa Elizabete Dombrovska un Rātu pāris Annas (tag. Ferdinanda Grīniņa) ielas 6. namā. Diemžēl neveiksmīgi - abas slēptvi pameta, atgriezās bijušajā adresē, kur kaimiņi viņas atpazina un nodeva policijai. Īsi pirms kara beigām abas nogalināja Šķēdē. Dīvainas likteņa sakritības dēļ Ērika vēlāk dzīvoja kaimiņos daudzus ebrejus izglābušajam ķīpsalniekam Žanim Lipkem.  

Aploksnē Mērija nēsā līdzi arī brīnumainā kārtā saglabājušos pirmskara ģimenes foto. Tajā redzami viņi visi četri - nedaudz sakautrējusies Mērija, viņas tētis Morduhs, ģimenē saukts par Maksi, mamma Fruma jeb Faņa, dzimusi Oberlendere, un ģimenes pastarītis Volfs, mīļi saukt par Vilīti. Neaprakstāms dārgums. Tik daudziem Holokaustā izdzīvojušiem no pirmskara pasaules palika pāri tikai plikā dzīvība un smeldzīgas atmiņas par zaudēto. Drīzāk - par atņemto. Vaisfeldi dzīvoja Lielā ielā 6, 11. dzīvoklī. Mērijai bija sapnis savā aploksnē ielikt arī savu bijušo māju attēlu, tomēr ne viņai, ne viņas radiem un draugiem nebija izdevies atrast nevienu fotokartīti, kur ēka būtu labi saskatāma. Arī man tas sākumā neizdevās, lai gan biju augstās domās par savām spējām no interneta dzīlēm izrakts retas pērles. Bet šoreiz tas neizdevās. 

Liepājnieku Vaisfeldu ģimene.
No labās - Mērija, Maksis, Faņa un Vilītis. Holokaustā izdzīvoja tikai Mērija. 

Un tad es devos apskatīt jau iepriekš pieminēto Liepājas muzeja ekspozīciju "Latvijas Pagaidu valdības seši mēneši Liepājā". Un tur tas bija bija! Nams Lielajā ielā 6! Pagaidu valdības nams, Ulmaņa balkoniņa nams... Mērijas mājas! Neaprakstāma laime par iespēju iepriecināt cilvēku, kurš tik ļoti mīl Liepāju un kuram tā tik vardarbīgā veidā tika atņemta. Tagad šis foto ir Mērijas APLOKSNĒ. Vēl viena maza kripatiņa no tās pasaules, ko aprija kara uguns, ir atrasta un atdota Mērijai. 

Mērijas mājas
Foto no Liepājas muzeja ekspozīcijas "Latvijas Pagaidu valdība seši mēneši Liepājā"

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Valsts Liepājas zīdaiņu nams

Trīs liepājnieku trīs likteņi