Paslēptas starp Nīcu un Rucavu

Pat acīgākais ceļmalu vērotājs, braucot pa A11 šoseju, nepamanīs pusceļā starp Nīcu un Rucavu esošās Sūnu mājas.  Tās no lielceļa atdala plašs lauks, un ēka - tas, kas no tās līdz mūsdienām saglabājies - paslēpusies koku pudurī. Acīgums nepalīdzēs arī Nīcas Pērļu kapos atrast Riteņu pāra - Maigas (dz. Katls; 1890-1979) un Jēkaba (1890-1982) - kapu kopiņu. Vismaz pagaidām nekādas norādes tur nav.

Pērļu kapi, Nīca
Maijas Meieres-Ošas foto, 2022

Tomēr atmiņa par kluso, pieticīgo, nošķirti no pārējās Riteņu dzimtas dzīvojošo pāri, nav zudusi. To klusi glabā gan Jēkaba radi, gan Lipšicu dzimtas pēcteči, gan ebreju glābēji pētnieki Izraēlā un Latvijā. Izraēla abus apbalvojusi ar titulu "Taisnais starp tautām".  Šādu godu Izraēla viņiem izrādījusi tāpēc, ka nacistu okupācijas gados abi bija nosargājuši - mātes un meitas - Feigas (1891-1949) un Irmas (1920-1979) Lipšicu [arī Livšics] dzīvības.

Nodoms īpaši pateikties tiem ne-ebrejiem, kuri nacistu okupācijas gados, riskējot ar pašu dzīvībām, slēpa ebrejus, radās vēl 1953. gadā, līdz ar Izraēlas holokausta upuru piemiņas muzeja Jad Vašem dibināšanu. Pirmie latvieši, kuriem Izraēla piešķīra šo titulu, bija Žanis un Johanna Lipkes. Tas notika 1966. gadā. Līdz 2023. gada janvārim Izraēla apbalvojusi kopskaitā 28 486 ebreju glābšanas gadījumus.

Izraēla apbalvojumu "Taisnais starp tautām" piešķīrusi 138 ebreju glābšanas gadījumiem Latvijā

Par dzīvi pirms kara, par ģimenes vīriešu likteni nacistu okupācijas gados, kā arī par mammas un vecmammas izglābšanos grāmatā "Svētie starp mums" izstāstījis liepājnieks Mihails Čarnijs:

"Ģimenē bija divi bērni: Irma un viņas brālis Šeloms, dzimis 1923. gadā. Līdz karam viņi dzīvoja Liepājā, Vecā ostmalā 10. Vectētiņš un vecmāmiņa nodarbojās ar koku tirdzniecību, māte ar brāli mācījās ebreju ģimnāzijā. Līdz ar vācu okupāciju pilsētā visus Liepājas ebrejus ik dienas sūtīja piespiedu darbos, Kādā no 1941. gada jūlija, augusta dienām mammas tēvs un brālis no darba neatgriezās - viņus nošāva Šķēdē."

Darbs ar mutvārdu avotiem vienmēr ir sensitīvs. Atmiņās pateikto jākonfrontē ar citu cilvēku atmiņām, arhīva dokumentiem, vēsturnieku izpētīto. 

Ziņas par Feigu Lipšicu atrodamas arī 1935. gada tautas skaitīšanas kartītē. LVVA

Feiga dzimusi Palangā, pratusi latviešu un vācu valodas, bet ģimenē runājuši jidišā. 1935. gadā Lipšici dzīvojuši Vecā Ostmalā 10 dz.1. Vecā apbūve nav saglabājusies - mūsdienās šajā adresē atrodas "Vecās Ostmalas Biznesa Parks". Feigai nav norādīta darbavieta. Par ģimenes iztikšanu rūpējies vīrs - Feive Lipšics - algots darbinieks mežu rūpniecības un tirdzniecības akc. sab. "Brāļi Hilmaņi". 1936. gadā akciju sabiedrību likvidēja. 

"Tehniskais Apskats" Nr. 5 (01.09.1928.)

"Valdības Vēstnesis" Nr. 75 (01.04.1933.)

Pētniekiem paveicies - 1933. gadā laulātie Feive un Feiga Lipšici saņēmuši vienā dienā. Diemžēl abu foto tām paredzētajā vietā pases grāmatā nav saglabājušies. Taču no ieraksta pasu grāmatā uzzinām sievietes pilno vārdu: Feiga Minna Lipšica, pirmslaulību uzvārds - Funks. Sieviete dzimusi Palangā, 1933. gadā bijusi aptuveni 41 gadu veca. 1935. gada tautas skaitīšanā gan apgalvots, ka viņa dzimusi 1893. gadā, bet mazdēls apgalvo, ka viņa dzimusi 1891. gadā. Uzzinām, ka koktirgotājs Feive bijis grobiņnieks. 

Feives Lipšica foto pases grāmatā nav saglabājies. LVVA

Ieraksts 1933. gada Liepājas pasu grāmatā, LVVA

Sekojot informācijai mātes pasē, arhīvā izdodas atrast arī 1941. gada vasarā nogalinātā "Šeloma" pasi. Šajā pasu grāmatā atrodams arī jaunieša portrets. 

Ieraksts 1939. gada Liepājas pasu grāmatā, LVVA

Mihaila mammas brāļa vārds ir nevis "Šeloms", bet Šolems Jankels Lipšics, 1941. gada martā viņš nosvinēja astoņpadsmito dzimšanas dienu, bet tā gada vasarā viņu kopā ar tēvu nogalināja viņa dzimtajā Liepājā. Precīzu datumu visdrīzāk nebūs iespējams noskaidrot, taču līdz mūsdienām ir saglabājusies baisa liecība - 1941. gada augustā tapis video no slepkavību vietas. Tā autors ir vācu jūrnieks Reinhards Vīners (Reinhard Wiener). Šo video noteikti pamanījuši ar fonda "Uniting" atbalstu tapušās Liepājas okupācijas muzeja ekspozīcijas "Lielais tukšums. Holokausts Liepājā" apmeklētāji. 

Lipšicu vīriešus nogalināja pie Liepājas bākas, nevis Šķēdē. Ik gadu Liepājas ebreju kopiena kopā ar draugiem no dažādām pasaules valstīm piemin noslepkavotos vīriešus pie piemiņas plāksnes Liepājas zivju konservu rūpnīcas teritorijas tuvumā. Šobrīd šeit latviešu un krievu valodā rakstīts: "Cilvēki, apstājieties, nolieciet galvu! Šajā vietā 1941. gada 27. jūlijā notika pirmā Liepājas ebreju masveida izaicināšana. Lāsts fašistiskiem slepkavām!" 

Piemiņas mirklis 1941. gada vasarā noslepkavotajiem ebrejiem. Runā Iļja Ļenskis, muzeja "Ebreji Latvijā" direktors (2024). Maijas Meieres-Ošas foto

Ģimenes sievietes tovasar nosūtītas uz, kā Mihails to apraksta, "pagaidu nometni Otaņķos, netālo no Nīcas ciemata". Feigai izdevies uzpirkt vienu no apsargiem un no šīs vietas aizbēgt. Vīrietis paņēmis kukuli - auskarus un gredzenus, bet šķiroties noteicis: "Jūs vienalga tālu netiksiet, taču pamēģiniet!" 

Sarga skepse ir saprotama. Var mēģināt bēgt, taču kurš gan riskēs ar savu dzīvību, lai palīdzētu nacistu vajātajiem bēgļiem? Feigai un Irmai paveicās - viņas atrada līdzjūtīgus ļaudis - Sūnu māju saimniekus Jēkabu un Maigu Riteņus. 

Māte no Mihaila nav slēpusi savu kara laika pieredzi, tāpēc viņš var aprakstīt slēpšanās apstākļus: 

"Maiga un Jēkabs izveidoja divas paslēptuves: vienu mežā, bet otru savā namiņā zem lielās krāsns. Mežā viņi no govs mēsliem izveidoja nelielu klēti, lai būtu siltāk, bet virsū uzmeta siena pantu. Aukstā laikā bēgļi mitinājās zem krāsns, bet vasarā un mazāko briesmu gadījumā - mežā zem siena, klusu kā pelītes. Reiz, kad viņas sēdēja siena pantā, sētā ieradušies vācieši aizveda pie šī panta savus zirgus, lai pabarotu. Kad vācieši pameta mājas un mamma ar vecmāmiņu izlīda no savas paslēptuves, māte ieraudzīja, ka vecmāmiņa nosirmojusi."

1941. gada vasarā Riteņu saimniecībā pierakstīts arī kāds lietuvietis, kas atmiņās nav minēts LVVA

Nepietika jau tikai sarūpēt slēptuvi, abas sievietes bija arī jāpabaro. Jēkabs neuzdrošinājās savu noslēpumu izstāstīt vēl kādam no plašās Riteņu dzimtas. Arī pēc kara Maiga un Jēkabs nelielījās ar paveikto, citi ģimenes locekļi iespējams pat nezināja par pāra kara laikā paveikto. Maigai neesot paticis, ja kāds nācis viņu saimniecībā. Šķiet, arī pēc kara viņa turpināja uzvesties tā, it kā glābātu noslēpumu, kas var maksāt viņai dzīvību.

Abas bēgles izdzīvoja. Diemžēl Feigai liktenis bija lēmis pēc kara piedzīvot vien četrus miera gadus - 1949. gadā sieviete nomira. Savukārt Irma apprecējās ar bijušo sarkanarmieti, Otrā pasaules kara veterānu Grigoriju Čarniju (?-1988). 

"Mūsu ģimene bieži apmeklēja Maigu un Jēkabu, palīdzēja viņiem, cik vien varēja un mēs kļuvām, praktiski, par viņu radiniekiem. Savu bērnu viņiem nebija un mana mamma viņiem bija kā meita."

Pēc Maigas nāves Irma pārvedusi Jēkabu pie sevis uz Liepāju, taču viņš nevarējis pierast pie dzīves pilsētā un lūdzis, lai viņam ļauj atgriezties Sūnu mājās. Jēkabs savās lauku mājās pārdzīvoja visus. Feiga nomira īsi pēc kara - 1949. gadā. Maiga un Irma - 1979. gadā - īsi viena pēc otras. Jēkabs nomira trīs gadus vēlāk - 1982. gadā.  2019. gadā - jau krietni pēc nāves - Riteņu pārim Izraēla piešķīra titulu "Taisnais starp tautām". 

Maiga un Jēkabs Riteņi vecumdienās
Foto: Liepājas Ebreju draudzes vēstures muzejs