Bail kļuva dzīvot

Nacistu okupācijas laikā Rīgā, savā ceturtā stāva dzīvoklī Marijas ielā 11, arhitekta Artura Krūmiņa ģimene paslēpa un no nāves izglāba ārstu Jēkabu Oskaru Presu un viņa dēlu Bernharu Oskaru. Mākslinieks, grafiskais dizainers Daniils Vjatkins šo stāstu 2024. gada februārī pārvērtis mākslas darbā. To līdz pavasarim varat aplūkot Ķīpsalā, Žaņa Lipkes memoriāla Drosmes dārzā. 

Presu glābšanas stāstam veltītais Daniila Vjatkina mākslas darbs Žaņa Lipkes memoriāla Drosmes dārzā

Latvijas Okupācijas muzeja krājumā saglabājušās Artura Krūmiņa jaunākās meitas Ilgas atmiņas par to, kā ģimene nolēma nebūt vienaldzīga un palīdzēt: "Bail kļuva dzīvot… Bail no pašu pilnīgās pasivitātes. Nevar! Nevar tā! Skatīties un nevienam nemēģināt palīdzēt. Nevar!"  

Ilga Krūmiņa studiju laika foto. 1934. gads
LNA LVVA

Pats arhitekts esot šaubījies, vai ģimenei ebreju glābšana izdosies. Krūmiņi nolēma Presus slēpt vistālākajā dzīvokļa istabā – Ilgas guļamistabā. Jaunajai sievietei nācās turpmāk gulēt tēva darbistabā, lai Presiem būtu pašiem sava telpa. Ilga atceras Artura Krūmiņa šaubas: "Tētis domāja visilgāk: "Ceturtais stāvs… Tikai vienas ārdurvis…," viņš murmināja. "Bet…," mēs ar klusi iebildām. "Nevar citādi! Kaut kas jādara." "Nu, tad lai notiek!" tad viņš piekrita."

Kad Presi ieradās Marijas ielas dzīvoklī, kur viņiem nācās slēpties gandrīz trīs gadus, Arturs Krūmiņš viņiem teicis: "Man jums ir tikai viens noteikums – kamēr vien jūs pie mums slēpsieties, nekad, ne pie kādiem apstākļiem nepametiet dzīvokli un nerādieties pie loga." Vismazākais nieks, nejaušība varēja maksāt visaugstāko cenu.

Krūmiņu ģimene

Artura Krūmiņa 1920. gada pases foto
LNA LVVA

Dr. Arturs Krūmiņš (1879–1969) bija gan pasniedzējs Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, gan praktizējošs arhitekts. Viena no viņa kaislībām bijusi arhitektūras vēsture – viņš sarakstījis vairāk nekā 1200 rakstus Latviešu konversācijas vārdnīcai. 1903. gadā, būdams Rīgas Politehniskā institūta students, viņš piedalījās un uzvarēja Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas izsludinātā operas libretu konkursā. Tajā drīkstēja iesniegt latviešu un lietuviešu vēsturē, teikās vai pasakās balstītus libretus. Artura Krūmiņa librets "Baņuta" uzvarējis sešu libretu konkurencē. Veiksme bija viņa pusē, jo lielāko iespējamo konkurentu – Raini – konkursa organizētāji diskvalificēja. 

Mīlestība pret literatūru profesorā saglabājās visu dzīvi. Tā kā internets neko nepiedod, rūpīgi meklējot, var atrast "Baņutas" autora studiju gadu vārsmas.

"Karogs" Nr. 8 (01.08.1989.)

Krūmiņa dzīvesstāsts ir līdzīgs daudziem 19./20. gs. mijas latviešu inteliģentiem, kuru ģimene nežēloja spēkus un līdzekļus bērnu skološanai. Dzimis Jaunpiebalgā, pamatizglītību ieguvis Veļķu pagasta skolā, Alūksnes un Vecpiebalgas draudzes skolās, Kārļa Millera reālskolā Cēsīs un Rīgas Nikolaja ģimnāzijā. No 1901. līdz 1907. gadam studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, kur pievienojās studentu korporācijai "Selonija", bet vēlāk devies mācīties uz Karlsrūi Vācijā. Arhitekts interesējies par klasiskajām valodām, bet pratis arī krievu, vācu, franču, angļu un zviedru valodas. Pēc studijām devies darba meklējumos uz Maskavu. 1921. gadā Krūmiņš pārcēlās atpakaļ uz Rīgu un strādāja par pasniedzēju Latvijas Universitātē. 1934. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1940. gada 17. februārī arhitekts Latvijas Universitātē  aizstāvēja savu disertāciju par Latgales katoļu draudžu koka baznīcām. Šo viņa pētījumu 2017. gadā izdevniecība "Jumava" izdeva grāmatas formātā. 

Arturs Krūmiņš (2. rindas vidū) ar kuplo dzimtu
"Literatūra un Māksla" Nr. 4 (22.07.1999.)

Savās atmiņās "Judenmord in Lettland" Krūmiņu izglābtais Bernhards Oskars Press (1917–2001) īsi apraksta visus glābēju ģimenes locekļus. Arturu viņš apraksta ar lielu cieņu: "Profesors bija arhitekts un mākslinieks. Dzīvoklī bija izkārti daudzi viņa darbi, galvenokārt ainavas. Viņš bija ļoti veikls arī ar pildspalvu un zīmuli. Viņš bieži rādīja savas bildes un zīmējumus, biju pārsteigts par viņa dažādajām radošajām tehnikām. [..] Viņam bija lieliska humora izjūta. Viņš mīlēja stāstīt par atgadījumiem ar studentiem savā garajā pasniedzēja mūžā, kā arī jokot par politisko situāciju. Protams, tie bija anti-nacistu joki. Viņa raksturā labsirdība un laipnība apvienojās ar izlēmīgu spītību."

Arturs un Erna Krūmiņi 1960. gados
ŽLM arhīvs

Vēl dzīvodams Maskavā, Arturs Krūmiņš satika savu nākamo sievu Ernu (dz. Freimane; 1885–1969). Par mājas saimnieci Bernhards raksta: "Ja profesors Krūmiņš bija ievērojams galvenokārt sava intelekta dēļ, tad Krūmiņa kundze bija pati spontatitāte. Pirms Pirmā pasaules kara viņa Maskavā bija strādājusi par operāciju māsu, tai skaitā arī pie profesora Minca [domāts izcilais ķirurgs Vladimirs Mincs]. Lai gan bija pagājuši daudzi gadi kopš laika, kad Erna aktīvi strādāja medicīnā, interesi par to viņa nebija zaudējusi. Viņa abonēja prestižo britu medicīnas žurnālu Lancet, un viņai patika apspriest tur izlasīto ar mums. Sieva inteliģencē neatpalika no sava vīra – viņa perfekti pārvaldīja trīs valstī runātās valodas, lasīja angļu literatūru, apguva arī zviedru valodu. Divus gadus pirms kara viņa nolēma apmeklēt itāļu valodas kursus, kur iepazinās ar manu māti [domāta Vilma Presa]."

Ernas Krūmiņas pases foto. 1920. gads.
LNA LVVA

Krūmiņu pāri Bernhards raksturo ar vārdiem: "Abi Krūmiņi bija lepni latvieši, taču šovinsms viņiem bija pilnīgi svešs. Viņu draugu un paziņu vidū bija daudzu nacionalitāšu pārstāvji, t.sk. arī ebreji." 

Savu ģimeni un abus paslēptos ebrejus katru dienu apmeklēja  Krūmiņu vecākā meita Velta (1908–?), kura 1936. gadā apprecējās ar Arnoldu Metriņu-Meteru (arī Mētriņš-Mēters; 1901-1969). No 1926. gada Velta studēja arhitektūru Latvijas Universitātē, studijas pabeidza 1949. gadā. 

Veltas Metriņas-Meteres fotogrāfijas Latvijas Universitātes studentu kartotēkā
LNA LVVA

Bernhards par Veltu raksta: "Vecākā Krūmiņu meita Velta studēja arhitektūru un bija precēta ar mākslinieku A. Meteru [domāts Arnolds Metriņš-Meters], abi dzīvoja mazā dzīvoklītī tajā pašā ēkā. Viņa bija ļoti dzīvīga un aktīva sieviete. Viņa vecāku dzīvoklī mēdza ierasties vismaz reizi dienā, sēdēja un stundām runāja ar mums, stāstot par jaunākajiem notikumiem pilsētā un universitātē."

Veltas vīra Arnolda 1919. gada pases foto
LNA LVVA

Avīzēs atrodamas ziņas, ka Arnolds paralēli veikala vadīšanai Dubultos, Kļavu ielā 1, uzstājies kā solists (baritons) vai kopā ar koriem. Ziņu par viņa nāvi publicē arī trimdas presē
"Laiks" Nr. 42. (28.05.1969.)

Taču lielākais atbalsts Presiem bija Krūmiņu jaunākā meita Ilga (1911–2000). To apstiprina arī Bernharda atmiņas: "Kopš pirmās dienas viņa uztvēra mūs kā savus protežē. Viņa darīja visu, lai mūsu "zelta krātiņu", kā viņa to jokodamās dēvēja, padarītu izturamu. Viņas neparastais, labi līdzsvarotais raksturs bija mums liels atbalsts. Mūsu klātbūtne visvairāk ietekmēja viņas ikdienas komfortu, jo viņa mums bija atdevusi savu istabu, un pašai nācās dzīvot tēva kabinetā. Ilga loloja siltas jūtas ne tikai pret cilvēkiem, bet arī pret dzīvniekiem. Viņa aprūpēja ne vienu vien savainotu zvirbuli vai balodi. No viņas es iemācījos kopt ziedus – tas bija lielisks laika kavēklis citādi vienmuļajā eksistencē."

Ilga Krūmiņa. 1930. gadu vidus
LNA LVVA

Ilga bija pabeigusi Rīgas 1. ģimnāziju. No 1934. līdz 1937. gadam viņa Latvijas Universitātē studēja klasisko filoloģiju, bet studijas nepabeidza.  

Presu ģimene 

Studiju laikā Tērbatā [mūsd. Tartu] topošā ārsta vārds bija Jakovs Ošers Press. 1910. 
Tartu veterinaariainstituut 

Jēkabs Oskars (arī Ošers) Press (1889–1946) dzimis Igaunijā. Vēl cara valdīšanas laikā viņš Tērbatas Universitātē ieguva veterinārārsta izglītību. Vēlāk vīrietis izmācījās par cilvēku ārstu, bija bērnu un iekšķīgo slimību speciālists. Pacientus dakteris pieņēma tajā pašā adresē, kur dzīvoja – Kr. Barona ielā 38. 1915. gadā jaunais ārsts salaulājās ar Dr. Alberta Berkovica meitu Vilmu. Diemžēl pāra pirmais dēls – Bernhards – miris 1915. gadā, apglabāts Tartu. 1917. gadā Vilma dzemdēja otro dēlu – Bernhardu Oskaru. Par Latvijas pavalstnieku ārsts kļuva 1923. gadā.

Meklējot ziņas par Jēkabu Oskaru, uzdūros viņa brāļa – Kalmana Presa (1885–1919) – traģiskajam liktenim. Arī Kalmans piedzima Igaunijā, Tartu izmācījās par ārstu un pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Kalmans atvēra praksti Talsos, īrēja dzīvokli Laidzes ielas 2. namā. Latvijā ārsts ieradās jau diezgan revolucionāri noskaņots. Kad 1919. gada 3. janvārī grupa Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedru pilsētā nodibināja t.s. Kara revolucionāro komiteju, Kalmanu Presu ievēlēja par tās priekšsēdētāju. 8. janvārī varu pilsētā pārņēma landesvēra jātnieku vienība, kas jaunievēlēto Kara revolucionārās komitejas priekšsēdētāju sagūstīja un nežēlīgi spīdzināja. Pētnieks Guntars Tenne Talsu muzeja rakstos skaidro: "1919. gada 19. martā – daļēji paralizēto K. Presu nogādāja atpakaļ Talsos un, iesēdinātu klūdziņu krēslā Sukturu priedēs, nošāva. Kalmans Press tika apglabāts Sukturu ebreju kapos, un 1970. gados pie viņa kapavietas pielikta piemiņas plāksne." Padomju presē, kas Kalmanu daudzināja kā mocekļa nāvē mirušu revolucionāru, teikts, ka Dr. Jēkabs Oskars pie brāļa kapa iestādījis lapegli. 

Jēkaba Oskara Presa revolucionāri noskaņotais brālis Kalmans. 1904. gada foto
Tartu Keiserlik Ülikool

Krūmiņi Presu ģimeni pazina vēl pirms Otrā pasaules kara sākuma. Erna Krūmiņa ar ārsta sievu Vilmu kopā mācījās itāļu valodu, bet Dr. Jēkabs Oskars Press bija viesojies pie viņiem darba dēļ. Ilga Krūmiņa atcerās: "Dr. Oskars Press, kā slimo kases ārsts, dažas reizes apmeklēja mūsu mājkalpotāju."

Diemžēl Jēkaba Oskara sievai Vilmai Presai (dz. Berkovica; 1893–1941) Holokaustā neizdevās izdzīvot. Viņa bija to t.s. Lielā geto ieslodzīto vidū, kurus 1941. gada 30. novembrī aizdzina uz Rumbulu un nogalināja. Pēc apmēram nedēļas – 8. decembrī – "akciju", kā nacisti nodēvēja šo kara noziegumu, atkārtoja. Bernharam neesot bijušas ilūzijas par aizvesto likteni, bet viņa tēvs gan vēl esot cerējis sievu satikt, piemēram, Salaspils koncentrācijas nometnē. Atvadu brīdī Vilma lūdza apsolīt, ka vīrs ar dēlu neapgrūtinās pirmskara paziņas Krūmiņus  un nelūgs viņiem palīdzību. Taču 1941. gada decembra sākumā Bernhardam šķitis, ka viņiem atlicis tikai nedēļa laika līdz nākamajām masu slepkatīvām, tāpēc šo solījumu mammai viņš tomēr lauzis. 

Vilmas Presas 1922. gada pasē piefiksēts arī viņas dēls Bernhards Oskars. 
LNA LVVA

Vilma Presa bija rīdzinieka Dr. Alberta (arī Ārons) Berkovica (1885-1921) meita. Interesanti, ka viņas tēvu un vīru vienoja mīlestība un rūpēs par ebreju sporta klubu Makkabi. 1918. gadā Dr. A. Berkovics bija viens no tā dibinātājiem, bet pēc vīratēva nāves rūpēs par klubu uzņēmās Dr. Jēkabs Oskars Press. 

Sporta biedrības "Makkabi" vingrošanas dalībnieku grupa Biržas komercskolas telpās. Vidū sēž sporta biedrības Makkabi priekšsēdētājs Jēkabs Oskars Press 
"Nedēļa" Nr. 49 (08.11.1924.)

Ģimenes tradīciju studēt medicīnu turpināja arī Bernhards Oskars Press (1917–2001). Medicīnas studijas Latvijas Universitātē viņš uzsāka 1938. gadā, bet pabeidza jau pēc kara – 1946. gadā. Īsi pirms kara jaunietis studijas pārtraucis, lai Krustpilī izietu obligāto militāro dienestu. 

Bernharda Oskara Presa studējošā kartīte
LNA LVVA

Studenta lietai pievienotā Bernharda Oskara Presa pašrocīgi sarakstītā autobiogrāfija
LNA LVVA

Autobiogrāfijā savu slēpšanās laiku Bernhards apraksta ļoti skopi – no 1941. gada 13. decembra līdz 1944. gada oktobrim viņš ir "slēpies pilsētā". Taču to, kāda bijusi šī slēpšanās uzzinām tikai viņa memuāros un Ilgas Krūmiņas atmiņās. 

Gan Bernharda tēvs, gan Krūmiņi jaunekli slēptuvē saukuši par Hansu jeb Ansīti. Abi Presi gandrīz trīs gadus izcieta ļoti stingru mājsēdi – cietumsodu izdzīvošanas vārdā. Ilga raksta:  "Dr. Press daudz lasīja, daudz zīmēja. Hanss sēdēja pie radio, muguru neatliecot. Klausījās BBC un visas iespējamās informācijas. "Kā kaķis pie peļu alas," mans tētis smējās. Pa starpām mēs abi kopīgi nodarbojāmies (vājā veselība mani bija paglābusi no Arbeitsdienst). Ko tikai nedarījām! Lasījām, rakstījām sacerējumus, zīmējām, mācījāmies svešvalodas, minējām mīklas utt. Turklāt – puķkopība. Es ļoti mīlu puķes. Tētis man bija pasūtījis speciālu puķu plauktu uz ritentiņiem. Tas bija pilns istabas puķu. Iemācīju puķes kopt arī Ansīti. Viņš ar aizrautību tās mazgāja un laistīja, pārspēdams pat "galveno dārznieku". Dienas gāja, gāja nedēļas, mēneši. Žēl bija iet pat pastaigāties zinot, ka "viņi" sēž un sēž… Bet viņi turējās varonīgi. Neviens nekad nekur no dzīvokļa neizgāja, arī nelūdzās: "Vai tomēr vakarā drusku nevarētu?!""

Krekls, kuru Bernhards Oskars Press nēsāja būdams ieslodzījumā Rīgas geto. 1990. gadā viņš kreklu atdāvināja ASV Holokausta memoriālajam muzejam Ņujorkā
USHMM collection

Kādā 1943. gada ziemas vakarā slēptuve gandrīz tika atklāta. Savos memuāros Bernhards īsi apraksta šo vakaru: "[..] Ap desmitiem vakarā, kad ar tēvu gatavojāmies doties pie miera, kāds drudžaini zvanīja pie ārdurvīm. Dzirdēju profesoru Krūmiņu atveram durvis un sarunu vācu valodā. Sapratu, ka tie ir zaldāti. Viss, ko šausmās varēju tēvam čukstus pateikt: "Viņi ir šeit!" Kā pārakmeņojušies abi stāvējāmm mūsu istabā un gaidījām, kas notiks. Pēc dažām minūtēm balsis apklusa, dzīvokļa durvis aizcirtās un abi Krūmiņi ienāca mūsu istabā. Viņi apmierināti smaidīja, jo bija tikuši vaļā no vāciešiem – bija atnākusi militārā policija. Zaldāti bija pamanījuši neaptumšotu logu. Pastāvēja gaisa uzlidojumu risks, tāpēc tika piesolīti bargi sodi, ja logi netiks aptumšoti. Ļaundara meklējumos viņi bija atnākuši uz nepareizo dzīvokli. "Es viņiem teicu, lai pārbauda dzīvokli kāpņutelpas pretējā pusē," apmierināti noteica Krūmiņas kundze. "Tur dzīvo vācieši. Visi mūsu logi ir aptumšoti!" Pateicoties Krūmiņas kundzes pašpārliecībai un izcilajai vācu valodai, zaldātiem pat prātā neienāca apskatīt dzīvokli. Ar pārsteigumu secināju, ka šoks mūs abus ar tēvu bija burtiski paralizējis un mēs nebūtu varējuši paslēpties mūsu lieliskajā slēptuvē, kur tikai asisnssuņi mūs būtu varējuši atrast."

Arī Ilgas atmiņās atrodams liktenīgā vakara apraksts: "Reiz, neraugoties uz abu cietumnieku lielisko disciplīnu un mūsu pašu lielo uzmanību, gandrīz tomēr tikko nenotika briesmīga katastrofa, ko vēl tagad bail atcerēties. Kara laikā logiem vakaros un naktīs vajadzēja obligāti būt aiztumšotiem. Mēs nekad to neaizmirsām, arī mūsu bēglīši ne. Tā kādu nakti pie ārdurvīm šausmīgs troksnis. Zvana, sit ar dūri pa durvīm, kliedz… Tēvs iet vērt vaļā. "Vai tad jūs nezināt," kāda balss vācu valodā nikni kliedz, "ka logiem vajaga būt aiztumšotiem?!" "Mums tie tādi arī ir. Visi kā viens, tētis mierīgi atbild. "Nav vis!" svešais brēc. "Es tak no ielas redzēju!" Ko darīt? – Jāparāda. Lai Presi pagūtu pazust, tēvs ved papriekš uz dzīvokļa pretējo pusi. Piezīme: Lai pilnīgi izslēgtu zvana nedzirdēšanas iespēju, mājās pastāvēja likums – pirms ārdurvju atvēršanas atvērt un ar troksni aizcirst priekšnamam blakus esošās ēdamistabas durvis. Ēdamistaba savukārt bija blakus tai istabai, kur tagad dzīvoja Presi. Turpinu. "Nē!" svešais vāciski vēl niknāk kliedz. "Es redzēju gaismu no ielas!" Neko darīt! Tēvs ved uz kabinetu, kur guļu es. Viss kārtībā. Tad ved uz ēdamistabu, kur uz kušetes parasti guļ Hanss. Bet, izrādās, viņš bija stāvējis pie tumša atvērta loga un elpojis svaigu gaisu. Svešajam ienākot, tik tikko paguvis aizskriet uz paslēptuvi. Tā nu vācietis redzēja, ka viss tiešām kārtībā, izgāja ārā un devās lejā pa trepēm, kur vienu stāvu zemāk, pretējā pusē atskanēja jautra dziedāšana. Vainīgie acīm redzot bija tur…"

Šis ir klasisks piemērs atmiņu problemātikai – katrs aculiecinieks sniedz nedaudz savādāku versiju par tā vakara notikumiem. Kam lai tic?  

Zināja, bet nenodeva

Krūmiņi nebija vienīgie, kuri palīdzēja Presiem. Savu darbadevēju lēmumam glābt divus ebrejus piekrita arī ģimenes mājkalpotāja Līna (Karlīna) Pilsroze. Diemžēl par mājkalpotājām prese raksta daudz retāk kā par arhitektiem – precīzas ziņas par šo sievieti man nav izdevies atrast. Mājkalpotāja, saprotot Presu bezizeju un sarežģīto pārtikas apgādes situāciju pilsētā, dalījusies ar ģimeni un bēgļiem arī ar savām pārtikas kartītēm. Visi dzīvokļa iemītnieki solidarizējās, lai palīdzētu izbēgušajiem ebrejiem. Bernhards sievieti detalizēti aprakstījis arī savās atmiņās: "Mājkalpotāja un virēja Līna Pilsroze bija aptuveni piecdesmit gadus veca, sirma sieviete ar bālu seju un vienmēr draudzīgu smaidu. Viņa izstaroja pacietību un laipnību. Lai gan mūsu klātbūtne nozīmēja papildus slogu, šķita, ka viņu tas neapgrūtina. Viņa mazgāja mūsu drēbes, nesa mums ēst, un vienmēr to darīja ar to pašu liego, maigo smaidu, ko redzējām mūsu ierašanās dienā." 

Ar pārtikas sagādi palīdzējusi arī skolotāja Elza Mieleika (arī Mieleiko; dz. Puriņa; 1893–1978). Sieviete gan pirms, gan pēc kara strādājusi par skolotāju Rīgas 3. vidusskolā, bijusi Metodiskās komisijas priekšsēdētāja. Yad Vashem datubāzē minēts, ka Elzai pārtikas iegādē no lauciniekiem palīdzējusi arī māte Marija Puriņa (1864–1945). 

Krūmiņu palīdzes Mieleikas bēru sludinājums
"Rīgas Balss" Nr. 190 (19.08.1978.)

Krūmiņu vecākā meita Velta bija absolvējusi Rīgas 3. ģimnāziju, kuru padomju okupācijas laikā pārdēvēja par vidusskolu. Tātad iespējams, ka tieši viņa bija tā, kura pazina skolotāju Elzu Mieleiku un nolēma lūgt sievietes palīdzību. 

To, ka Krūmiņu ģimene slēpj Dr. Presu ar dēlu, zināja arī Krūmiņu ģimenes tuvi draugi – arhitekts Ernests Štālbergs (arī Štalbergs/Stalbergs; 1883–1958) un viņa sieva Henrieta Štālberga (dz. Šalīte; 1882–1950). Pāris regulāri ciemojies pie Krūmiņiem un izklaidējis piespiedu mājsēdes nogurdinātos Presus. Krūmiņi un Štālbergi bija ļoti līdzīgi gan izglītībā, gan interesēs, gan dzīves gājumā. Ernests Štālbergs bija dzimis Liepājā, namdara ģimenē. Pēc vidusskolas beigšanas arī devies mācīties uz plašo Krievzemi – vispirms pabeidzis Kazaņas Mākslas skolu, bet pēc tam Pēterburgas Mākslas akadēmiju. Savukārt Henrieta bija bērnu ārste, savus pacientus pieņēma Baznīcas ielā 8. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs dalījies ar arhitektam veltītu ierakstu vietnē "Redzi, dzirdi Latviju", kur abi redzami arī brīvbrīžos, piemēram, atpūtas laikā Itālijā. 

Ernesta un Henriete Štālbergu 1922. gada pasu foto
LNA LVVA

Bernhards atmiņās izstāsta Henrietas īpašo stāvokli nacistu okupācijas gados: "Štālberga kundze bija ebrejiete, bet gestapo viņu neapgrūtināja. Iespējams tāpēc, ka Štālberga kungs pasniedza universitātē, pārim jau bija vairāk kā piecdesmit gadu, viņiem nebija bērnu." Laulība ar varai nepieciešamu ārieti, fakts, ka pārim nebija bērnu, paglāba sievieti, piemēram, no Vilmas Presas likteņa – nāves Rumbulas mežā. 

Pēcvārds

Abi Presi izdzīvoja. 1944. gada oktobra vidū abi atkal nokāpa lejā pa kāpnēm, kuras pēdējo reizi bija redzējuši 1941. gada decembrī. Formāli abi pieskaitāmi pie Holokaustā izdzīvojušajiem. Taču 1946. gada 7. janvārī Dr. Jēkabs Oskars Press izdarīja pašnāvību. Diemžēl pat tad, ja cilvēka ķermenis pārdzīvoja Holokaustu, psihei nodarītā pārestība varēja izrādīties pārāk liela, lai atgrieztos dzīvē un būvētu to atkal no nulles. Iespējams slavenākais gadījums, ko piemin diskusijās par Holokaustā izdzīvojušo pašnāvībām, ir rakstnieka Primo Levi nāve.

Jēkaba Oskara Presa 1933. gada portrets
15 Jariker Journal von Jiddischen Sportverein Maccabi Riga

Bernhards par tēva pašnāvību nerunā tieši, bet it kā aplinkus. Skaidrojot lasītājam Holokaustā izdzīvojušo psihes stāvokli, viņš neviļus runā par savu un tēva pieredzi: "Mēs izdzīvojām un mums bija jādzīvo tālāk. Brīvība, kas tikko bija šķitusi tāls sapnis, nu bija realitāte. Taču vēl ilgi tā šķita kā sapnis. Apkārtējie cilvēki mūs nespēja saprast, jo viņi brīvību uztvēra kā pašsaprotamu. Viņi ar grūtībām apjauta, kā izdzīvojušajiem bija nepieciešamas papildus nedēļas un mēneši, pirms mēs spējām uztaustīt reālās dzīves pamatu. Dažiem no mums tas tā arī neizdevās. [..] Fakts, ka visus tuviniekus bijām zaudējuši jau pirms vairākiem gadiem, nemazināja zaudējuma sāpes. Ar apziņu sapratām, ka viņi ir noslaktēti, bet mūsu dvēseles nespēja ar to samierināties. [..] Bijām vientuļi, bijām zaudējuši ģimeni un mājas, ilgojāmies pēc ģimenes sirds siltuma. Dīvainas un galvenokārt īslaicīgas attiecības veidojās starp cilvēkiem, kuriem nebija nekā kopīga, izņemot abu vientulības. [..] Gados vecāki cilvēki bija palikuši pilnīgi vieni ar savām atmiņām un sāpēm, izolēti no tagadnes un apkārtējiem steidzīgajiem, savās rūpēs iegrimušajiem cilvēkiem. [..] No pagātnes dzīves bija palikušas tikai drupas. Tajās drīz vien asnus dzina jauna dzīve, bet tai bija maz kopīgā ar pirmskara dzīvi. [..] Mūsu sēras īpaši sarežģīja mūsu spēju pieslēgties pēckara dzīvei."