Valsts Liepājas zīdaiņu nams

 

Nams Apšu ielā 3 - Google Maps 

Liepājas namā Apšu ielā 3, kurš šobrīd atrodas Valsts sociālās aprūpes centra "Kurzeme" filiāle "Liepāja", Otrā pasaules kara gados bija izvietots Valsts Liepājas zīdaiņu nams. 

Agrākās Debūra kazarmas un katlu māju zīdaiņu patversmes vajadzībām pārbūvēja 1928. gadā. Tobrīd ēkas adrese bija Debura iela 3, bet 1932. gadā šo īso piedēkli (vai drīzāk - priedēkli - jo atrodas ielas sākumā) pievienoja jau esošajai Apšu ielai. Pirms pārbūves šo adresi kā vinnestu izņemšanas vietu norādīja arī 11. skautu pulciņš. Kad 1927. gadā Liepājā viesojās izglītības ministrs Jānis Rainis, viņam ēku izrādīja kā potenciālo Rīgas skolotāju institūta pārcelšanas vietu. 

Valdības Vēstnesis Nr. 29 (05.02.1929.)

1929. gada februārī Tautas labklājības ministrija laikrakstā "Valdības Vēstnesis" izsludināja izsoli apmēram 100 litru piena dienā piegādāšanai zīdaiņu namam. Kurš izsolē uzvarēja toreiz, ziņu nav, bet ir zināms, ka 1940. gada aprīlī atjaunoja līgumu par piena piegādi no pilsētas Sauldruvu saimniecības. 

Ievērojamus labiekārtošanas darbus - 1000 latu vērtībā - zīdaiņu nama apkārtē veica 1935. gadā no bezdarba apkarošanas fonda līdzekļiem. Lūk, kas tika izdarīts (saglabāju oriģinālo rakstību):

• notīrīts pagalms no šlagas;
• pagatavoti žogi un koka uzbrauktuve;
• izlauzti akmeņi ceļa ierīkošanai;
• ierīkots truļu ceļš uz koka gulšņiem;
• pārcelta ogļu sēta;
• uzlauzta un uzrakta ceļa vieta;
• izlabotas izbrauktās vietas un no jauna izbruģēts esošais ceļš;
• notīrīts laukums no gružiem, uzrakts un noplanēts, uzpildīta melna zeme, iesēta zāle un norullēts;
• izrakts grāvis un piepildīts ar melnu zemi stādīšanai;
• pievests ledus un ierīkota glabātava;
• ierīkots ūdens baseins;
• izraksts kanālis un aizbērts. 

Mazuļi namā uzturējās līdz divu gadu vecumam. Ja pa šo laiku ķiparus neviens neadoptēja vai viņus nepaņēma atpakaļ viņu bioloģiskās mammas, viņi Liepāju pameta un tika aizsūtīti uz patversmi Majoros. 

Divreiz gadā - vasarā un ap Ziemassvētkiem - zīdainīšus kristīja. Piemēram, 1936. gada decembrī prāvests Dr. Visvaldis Sanders kristīja 15 mazuļus. Krustvecāku vidū bija gan pilsētas galva Ēvalds Rimbenieks, gan vairāki pilsētas valdes locekļi. Naz ziņu, kā un vai viņi saviem krustbērniem palīdzēja nākotnē. Kristībām sekoja svētku programma, kur  dziesmas, deklamācijas un pat viencēlienu demonstrēja nama darbinieki un kalpotāji. Tajā visā noraudzīties no Rīgas bija ieradies arī Sabiedriskās aizgādības departamenta direktors Oskars Sīlis, kurš parasti par likteņa pabērnu aizgādību rūpējās no sava 3. stāva kantora Rīgā, Valdemāra ielā 38. 

Kurzemes Vārds Nr. 291 (22.12.1936.)

1940. gadā nama vadītāja jeb direktrise bija Dr. Anna Kalniņa, bet pirmskara uzvārdu rakstības dēļ, daudzos preses rakstos sieviete minēta vīrieša dzimtē. Kā redzams 1940. gada adresu kalendārā, šādu namu vadīšanā ierasti tika ieceltas sievietes. Ironiski - saimniecības daļas vadītāja amatā savukārt pieņemti tikai vīrieši. 

Valsts adresu kalendārs 1940. gadam (1940)

Tomēr manu pētījumu centrā ir Otrais pasaules karš, Holokausts, ebreju un viņu glābēju likteņi. Tāpēc manu uzmanību piesaistīja 1941. gada namā pierakstīto cilvēku saraksts. Uz 18 lapām glītā rokrakstā sarakstīti mazuļu vārdi, dzimšanas dati, tautība, reliģiskā piederība, iepriekšējās adreses, ja tādas ir zināmas. Kopā 249 zīdaiņi. Divi mazuļi - Gunars (1940. g. dec.-1941.g. augusts) un Jānis (1940. g. okt.-1941.g. augusts) miruši. Vecākais nama iemītnieks, neskaitot darbinieku bērnus - 1935. gada novembrī dzimušais Kārlēns. Jaunākais - 1941. gada jūlijā dzimušais Jurītis. 

LVVA 1308.f., 15.a, 2949.l.

Namā pierakstītas 11 mātes-zīdītājas. Sešas no viņām ir polietes, piecas - latvietes. Daži adresē pierakstītie darbinieki te dzīvoja ar visu ģimeni, piemēram, apteksne Marija pierakstīta kopā ar savu meitu Līzu, saimniecības vadītājs Kārlis - ar sievu Annu, ārste-asistente Irīna ar dēlu Pēteri. 

Mazuļi reģistrā rūpīgi sagrupēti - 170 pienēdāji ir latvieši, 40 - poļi, 26 - krievi, 5 - lietuvieši, 4 - ebreji. Autiņos cieši satīti Apšu ielas 3. namā guļ arī viens igaunis un viens vācietis. Divu bērnu tautība nav norādīta. Vairums mazuļu ir luterāņi, bet katoļu ir gandrīz tikpat. 29 sārtvaidži ir pareizticīgi, 2 - baptisti, 6 - vecticībnieki, 2 - pieder Mozus ticībai. Padsmit mazuļu reliģiskā piederība nav zināma - te būtu bijusi lieliska iespēja katoļiem tos nokristīt pa savam un beidzot pārsniegt luterāņu skaitu patversmē. No vienas puses skatoties, ir jāpriecājas, ka tiek cienīti dažādu tautu pēcnācēji, vismaz teorētiski dodot iespēju latvietim uzaugt par latvieti, polim par poli. Taču jāatceras, ka tas ir 1941. gads, kur piederība kādai tautībai vai reliģijai varēja kļūt par iemeslu vismaz ieslodzījumam, ja ne nāvei. 

Mazuļi apgāž steriotipus "visi poļi ir katoļi", "visi ebreji ir Mozus ticīgie" stilā. 1940. gadā dzimušais poļu zēns Jānis (te nu bija cieņa pret poļiem - mazajam Janam uzstūķēta garumzīme) ir vecticībnieks, pareizticīgo vidū ir pat vairāki poļi - Gunars, Staņislavs, Alfreds, Talsos dzimušais Aryks un mazulīte Ruta. Pareizticīgs ir arī 1941. gadā dzimušais lietuvietis Nikolajs. Igaunis Jānītis, kā arī vācietis Voldemāriņš ir luterāņi. 

No četriem ebreju mazuļiem divi ir Mozus ticīgi, viena reliģiskā piederība nav zināma, viens ir luterānis. Kurā brīdī viņš kļuvis par tādu, man nav ne jausmas. Bērni dzima arī jauktās - Mozus ticīgo un luterāņu ģimenēs, Latvijā dzīvoja arī ebreji-kristieši. Nacistu okupācijas sākumā daži naivi ļaudis cerēja, ka ar kristīšanos pietiks, lai paglābtu ebreja dzīvību, tāpēc kristījās paši vai stiepa kristīt bez vecākiem palikušus ebreju bērnus. Liepājā, Kroņu ielā 17 dzīvojušā Valija Ābola paglāba bez vecāku gādības palikušo kaimiņu meiteni Ingrīdu, aizvedot viņu uz tuvējo baznīcu un nokristot luterticībā. Taču visdrīzāk viņu paglāba nevis kristīšana, bet tas, ka V. Ābola viņu aizsūtīja uz laukiem, kur viņa uzdevās par latvieti. Savukārt Leonijas Dribinas no luterāņu mācītāja Ernesta Liepas nopirktā kristamzīme bija vienīgais vairogs, kas pasargāja viņas trīs dēlus - pusebrejus - no zēnu tēva likteņa. Gutmans Dribins savu Leoniju mīlēja tik stipri, ka bija gatavs atteikties no ģimenes, kuri iebilda, ka kārtīgas ebreju meitenes vietā vīrietis izvēlējās latvieti. Savu mīlestību pret sievu un trim dēliem viņš pierādīja arī kara gados, vispirms tikai juridiski, bet vēlāk arī fiziski izšķiroties no mīļajiem, lai dotu viņiem iespēju dzīvot ārpus Liepājas geto un izglābties.

Nacistu okupācijas laikā ebreju izcelsmes esošie vai bijušie Latvijas bērnu namu audzēkņi nevarēja justies droši - viņu dzīvības bija apdraudētas. Rasu naids sasniedza viņus arī šajos namos, kuri pēc būtības bija veidoti kā patvērums vārgākajiem un sargājamākajiem sabiedrības locekļiem. Tik precīzi, perfektā rokrakstā veiktie pieraksti patiesībā kalpoja kā ierocis pret tiem mazuļiem, kuri jaunajai varai nešķita vērtīgi.

Emila Resnā 1919. gada pases foto. LVVA 2669.f., 16.a., 10128.l.

Vēsturnieks Marģers Vestermanis, kurš gadu desmitiem pētījis un apkopojis informāciju par ebreju glābšanas gadījumiem Latvijā, piemin Emīlu Resno - Rīgas 3. bērnanama direktoru, kuram izdevās no nacistu un viņu atbalstītāju visu redzošās acs noslēpt ebreju meitenīti Inu. Savu pirms kara adoptēto meitu Sulamiti izdevās paslēpt un paglābt arī Pinkovsku pārim Dobeles apkārtnē. To, ka nacisti nežēloja pat bērnus, kārtējo reizi pierāda Cēsu pusē dzīvojušās Dreimaņu ģimenes stāsts. Īsi pirms kara zemnieku ģimene audzināšanā no bērnu nama bija paņēmuši divas ebreju meitenītes - māsas Ciļu un Zelmu. M. Vestermanis raksta: "Dreimaņi atteicās meitenes reģistrēt kā ebrejietes, atteicās arī tās nodot pagasta valdei vai Cēsu apriņķa policijai. Abas apmeklēja skolu - 11 gadus vecā  Zelma apmeklēja -  4. klasi, bet 9 gadus vecā Ciļa - 2. klasi. 1943. gada vēlā rudenī Cēsu apriņķa 2.(Taurenes) policijas iecirkņa priekšnieks ar pieciem policistiem meitenes apcietināja skolas internātā un tai pašā vakarā mežā nogalināja."

Pētnieku komanda, kas izveidojusi pirms kara Liepājā dzīvojušo ebreju datubāzi, norāda, ka arī visus četrus 1941. gadā Valsts Liepājas zīdaiņu namā reģistrētos ebreju mazuļus nogalināja visdrīzāk tā paša gada nogalē. Uz tik maziem bērniem parasti lodes netērēja... Lūk, viņu vārdi:

• Kārlis Brants (Karl Brand) - ebrejs, luterānis - dz: 1938. gada 16. aprīlī, Ventspilī;
• Eliezers Izakovičs (Elieser Isakowitz) - ebrejs, Mozus tic. - dz: 1940. gada 2. martā;
• Bella Mendelštams (Bella Mendelstamm) - ebrejiete, Mozus tic. dz: 1940. gada 7. maijā, Liepājā;
• Jankels Cvīks (Jankel Zwick) - ebrejs, tic. nav norādīta - dz: 1941. gada 6. janvārī, Ventspilī. Atvests no Ventspils, Pils ielas 70.