Pulksteņu lieltirgotājs Liepājā, Lielā ielā 6

Iepriekšējā stāstā pieminētās Mērijas aploksnē atrodas vēl kāda fotogrāfija, kura kļuva par pamatu vēl vienai īpašai draudzībai un vēl vienam īpašam stāstam. 

Mērijas vecāki kopā ar Makša Vaisfelda kolēģiem viņu darba devēja Jāzepa Rusineka dzīvoklī
Galda vidū sēž namatēvs Jāzeps ar sievu Raisu. 

Mērijas tētis Maksis strādāja par juvelieru pie pulksteņu lieltirgotāja Jāzepa Rusineka, kurš Liepājā un vēlāk arī Rīgā ražoja un tirgoja dažāda veida un lieluma pulksteņus.  Uzņēmējs laikrāža mehānismus pasūtījis no Šveices, bet vietējie juvelieri un galdnieki veica tālāko darbu, lai pulksteņa sirdi ieliktu atbilstošā ietvarā. 

"Kenisur" pulksteņus ik pa laikam tirgo arī tiešsaistes izsolēs, taču neviens pārdevējs nav noskaidojis pulksteņa patieso izcelsmi un norāda, ka tie ražoti Šveicē

Zem zīmola "Kenisur" Jāzeps Rusineks tirgoja arī kabatas un rokas pulksteņus. Sieviešu rokaspulksteņiem laikam nav bijusi īpaši droša aizdare, jo periodikā atrodami vismaz četri sludinājumi, kur dāmas lūdz godprātīgus atradējus atdot, piemēram, Rīgā  nozaudētu "Kenisur" rokaspulksteni. 

Iespējams šādus zelta rokaspulkstenīšus ik pa laikam pazaudēja kāda dāma

Acīgākie no lasītājiem iespējams jau pamanīja, ka firmas nosaukums ir anagramma uzņēmēja uzvārdam - lasot "Kenisur" no otra gala, sanāk "Rusinek". Pastāv leģenda, ka Jāzepam ir paticis, ka vācu valodā uzņēmuma nosaukums izklausījies gandrīz kā "Karaļa pulkstenis". Vai tā bijis, vai nē, es nezinu, bet tas ir ļoti parocīgi, ka uzņēmuma nosaukuma beigās ir burti "-ur", jo vācu valodā tas tiešām izklausās kā "pulkstenis" - die Uhr.  

Jāatzīmē, ka dažādos resursos ir dažādas versijas gan zīmola, gan uzņēmēja uzvārda un vārda. Uzvārdā un zīmola nosaukumā dažādos avotos atšķirās "s" skaits vārda vidū. Rusineks ir arī tas pats Rusinieks, Rusineka ir tā pati Rusiniece. Jāzeps ir arī Jozefs un Jozifs. Nesen klausījos lekciju, kur ASV vēsturnieks deva padomus, kā ebrejiem, kuru saknes aug arī caur Latviju, saprast, kā viņu radu vārdi un uzvārdi varētu būt izlocīti latviešu valodā. Labā ziņa - lietuvieši uzvārdus izmainījuši vēl neatpazīstamāk. Īpaši mainīti sieviešu uzvārdi, atkarībā no tā, vai sieviete bijusi precēta, vai nē. 

Komunists Nr.61 (18.08.1940.)

Ja ticam publikācijai laikrakstā "Valdības Vēstnesis", Rusineks uzņēmuma filiāli Rīgā, Kungu ielā 28, atvēra tikai 1935. gada februārī . Taču 1927. gada publikācijās atrodamas ziņas, ka uzņēmumam bijusi pārstāvniecība Rīgā jau agrāk, un tā atradusies Vecrīgā, Kungu ielā 29. Iespējams tā ir drukas kļūda un jau tad uzņēmums atradis 28. namā. 

J. Rusineka veikals Rīgā, Kungu ielā 29 (?)
"Jaunā Nedēļa" Nr. 27 (08.07.1927.)

Īsi pirms Otrā pasaules kara, gan paši Rusineki, gan viņu uzņēmums atradās Latvijas vēsturei tik nozīmīgajā Liepājas Lielās ielas 6. namā. Par spīti karstajai dienai un Mērijas ievērojamam vecumam, 2019. gada vasarā mēs izstaigājām šo pilsētas daļu. No viņas stāstiem sapratu, ka pats nams un tā pagalms bijusi Rusineku ģimenes karaliste - tur atradās viņu dzīvoklis, papildus ienākumus ienesusi arī dzīvokļu izīrēšana darbiniekiem, piemēram, Vaisfeldu ģimenei. Turpat pagalmā atradušās darbnīcas, kur glaunajiem Šveices mehānismiem vietējie galdnieki darināja koka mētelīšus. Šī centralizācija man atsauc atmiņā namu Pēterburgā, Boļšaja Morskaja (Большая Морская) 24, kur 20. gs. sākumā saimniekoja vācbaltieša un dānietes dēls - Karls Faberžē. Arī tur vienā ēkā bija apvienots gan veikals ar plašu tirdzniecības zāli, gan juvelieru darbnīcas, gan paša uzņēmēja 15 istabu dzīvoklis ar divstāvīgu bibliotēku. 

Rusineka uzņēmuma pirmsākumi meklējami Julianes ielā 33. Laikraksta "Jaunā Nedēļa" 1927. gada jūlija izdevumā apgalvots, ka savu pulksteņu biznesu Jāzeps sācis 1909. gadā, un gandrīz divdesmit gados tas ievērojami izaudzis. Te vēl daži attēli no minētās publikācijas:

J. Rusineka uzņēmums Julianes (mūsd. Fr. Brīvzemnieka) ielā 33
"Jaunā Nedēļa" Nr. 27 (08.07.1927.)

"Strādnieki saliek rokas pulksteņus, un Rusineka kungs pārbauda gatavos pulksteņus"
"Jaunā Nedēļa" Nr. 27 (08.07.1927.)

"Kabatas pulksteņu, modinātāju un pulksteņu daļu noliktava"
"Jaunā Nedēļa" Nr. 27 (08.07.1927.)

Liels bizness un liela nauda nes arī lielas galvassāpes. 1937. gada februārī Jāzeps ostā gaidīja pienākam savu pasūtījumu - sešus firmas "Gustav Beker" modinātājpulksteņus. Izkraujot muitā preces, atklājās, ka visi seši pulksteņi ir nozagti. Nebija ilgi jāgaida līdz zagļus pieķēra, jo viens no "kriminālajiem ģēnijiem" bija ieradies Rusineka darbnīcā, lai salabotu savu "godīgi nozagto", bet salūzušo pulksteni. Atklājās, ka zādzību paveica pieci ostmalas strādnieki: Miķelis, Jēkabs, Otto, Jānis un Pēteris. Vairākus pulksteņus viņi pārdevuši, iegūto naudu nodzēruši. Savukārt laikrādi, kuram bija nepieciešam remonts, nejauši aiznesa pie tā paša pulksteņmeistara, kam to ostā nozaga. 

1935. gada Tautas skaitīšanā Jāzeps reģistrēts kā Jozefs. Ģimenē viņš saukts par Jossi. Ģimenes valoda bija jidišs, taču uzņēmējs pratis arī latviešu, krievu un vācu valodu.
LVVA 1308.f., 12.a., 12141.l.

Paralēli pulksteņu ražošanai un tirgošanai, Jāzeps saņēma ienākumus arī no īpašumu izīrēšanas 
LVVA 1308.f., 12.a., 12141.l.

1940. gads iesākās ar vēl vienām galvassāpēm - pie nama Lielajā ielā 6 izvietotajās galdnieka darbnīcās izcēlās milzīgs ugunsgrēks, kas nodarīja uzņēmumam zaudējumus 15 000 latu apmērā. Bizness bija apdrošināts a/s "Drošība", tāpēc daļu zaudējumu - 10 700 latu - nosedza apdrošinātāji. Ugunsgrēkā izdega darbnīcas 2. stāvs, sadega "50 gatavie un 100 darbā esošie skapīši". Tāpēc jau desmit dienas vēlāk laikrakstā "Kurzemes Vārds" var atrast sludinājumu, ka uzņēmējs meklē galdniekus, kuri darbus var veikt paši savās darbnīcā. Rusineku mazo karaļvalsti bija iedragājis ugunsgrēks, tomēr Jāzeps centās nepārtraukt darbus. Salīdzinot ar to, kas ģimeni sagaidīja pavisam tuvā nākotnē, šis zaudējums kļūst par simbolisku beigu sākumu.

Kurzemes Vārds Nr. 37 (16.02.1940.)

Es pieļauju, ka pirmajos padomju okupācijas mēnešos, līdzīgi kā lielākā daļa Liepājas un Latvijas iedzīvotāju, arī Rusineki nesaprata, kāda būs turpmākā dzīve, kas notiks ar uzņēmumu, kas būs ar pašiem. Esmu lasījusi atmiņas par tā brīža apjukumu, kad, piemēram, uzkrājums bankā vai māja, kuru esi cēlis savām rokām uz savas zemes, ir nacionalizēta. Kad cilvēki sāka skriet izņemt savus iekrājumus, vara uzlika izņemamās summas limitu. Visbeidzot latu pielīdzināja daudz mazāk vērtīgajam rublim, kas vienā naktī visus pārvērta ubagos. Lai saprastu, kas tobrīd notika Latvijā, jau atkal labi noder raidījums "Atslēgas".  Atcerieties mūs pašus, kad mēs pirms gada izpirkām tukšus visus tualetes papīru, griķu, ātri vārāmo makaronu vai auzu pārslu plauktus. Mēs - šī reģiona ļaudis - ar mātes pienu esam uzņēmuši gatavību pie vismazākās ķibeles, nemaz nerunājot par globālu veselības krīzi, skriet un gādāt pastardienas krājumus. 

Laikraksta "Komunists" 30. jūlija izdevumā publicēta ziņa, ka valdība pieņēmusi likumu par banku un rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju. Seko saraksts ar uzņēmumiem, kuri turpmāk ir darbaļaužu īpašums. Piemēram, kopš 25. jūlija jaunās varas rokās nonāca tādi Liepājas uzņēmumi, kā a/s "Apavi" Biržas laukumā 13, atrēzisko aku un ūdensvadu remontētāji "Brāļi Brekteri", Gūtmaņa kokzāģētava Bāriņu ielā 3, Jankovska gaļas konservu ražotāji Raiņa ielā 23, Ragu apstrādāšanas paju sabiedrība "Jupiters", Pulkv. Kalpaka ielā 38, Vikandera korķu rūpnīca u.t.t. Šajā sarakstā minēts arī Jāzepa Rusineka uzņēmums. Tobrīd vara nešķiroja, kurai tautībai tā atņem pašu spēkiem izveidotu un gadu desmitiem lolotu uzņēmumu, iztikas līdzekļus, pamatu zem kājām un nākotni. 

Jāzeps un Rahele Raisa Rusineki. Rusineku ģimenes privātais arhīvs

1941. gada jūnija vidū Lielās ielas 6. nama 1. dzīvoklis bija viena no tām Liepājas adresēm, kur naktī ieradās bruņots konvojs, lai arestētu un deportētu visus, kas tobrīd tur atradās. 

1941. gada 14. jūnijā uz apmēram 5000 km attālo Krasnojarskas novadu izsūtīja visus Rusinekus, kuri tobrīd atradās Liepājā - uzņēmēju Jāzepu ar sievu Raisu, kā arī viņu dēlu Ezru ar sievu Rozu
http://www.archiv.org.lv/

Tonakt netika arestēta un izsūtīta Jāzepa Rusineka uzņēmumā strādājošā juveliera Makša Vaisfelda ģimene, kura dzīvoja tā paša nama 11. dzīvoklī. Tikai divas nedēļas vēlāk Liepājā saimniekoja nacisti ar saviem atbalstītājiem no vietējo iedzīvotāju vidus. Viņi nogalināja nedeportēto Vaisfeldu ģimeni. Paglābās tikai padomju varas brutāli evakuētā Krotes pionieru nometnē esošā Mērija. Iespējams šis stāsts visprecīzāk parāda tā laika nežēlību. Rusineku pārdzīvotais pazemojums, zaudējumi, deportācija, garās dienas pārpildītajos lopu vagonos, kur ēdiens un dzeramais ūdens drīz vien kļuva par deficītu, tālā, svešā zeme, kur dzīvi atkal nācās būvēt no nulles un kur pirmajā ziemā tik daudzi nomira no bada, viņiem bija izglābšanās ceļš no nāves Šķēdes bedrēs. 

Viena no, ja ne pati pēdējā, fotogrāfija, kur visa Rusineku ģimene ir kopā. No kreisās: Hana Hadasa, Jāzeps, Raisa, Ezra un Mirjama. Ģimene vēlējusies iemūžināt brīdi, kad dēls dienējis Latvijas armijas obligātajā dienestā
1930. gadu vidus. Rusineku ģimenes privātais arhīvs

Atsevišķu stāstu pelnījuši arī Rusineku pāra bērni. Cilvēkglābēja Žaņa Lipkes ģimene pieder pie tiem latviešiem, kuri var teikt - viena bērna dzīvi liktenīgi izmainīja padomju okupācija, otra - nacistu. Tas ir daudzu latviešu ģimeņu stāsts. Latvijas Okupācijas muzejā ir vismaz viena fotogrāfija ar diviem brāļiem - viens pilngadību piedzīvoja pie padomju varas un tikai iesaukts Sarkanajā armijā, bet jaunākais brālis kļuva pilngadīgs jau nacistu laikā un tika iesaukts leģionā. Rusineku bērnu likteņi arī dod ieskatu, kā šis laiks ietekmēja Latvijā dzīvojušos ebrejus. Turpinājums sekos...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Valsts Liepājas zīdaiņu nams

Lielā iela 6

Trīs liepājnieku trīs likteņi