Kroņu ielā 17. Kaimiņu būšana

Pašā Jaunliepājas sākumā - Kroņu ielā - atrodas pieticīgajam strādnieku rajonam ne visai raksturīgs grezns mūra nams. Mūsdienās mājā atrodas apartamentu viesnīca "Kroņu nami", bet Otrā pasaules kara gados tā bija daudzdzīvokļu dzīvojamā māja. 1941. gada tautas skaitīšanā minēts, ka mājā ir 10 dzīvokļu, kuros apmetušies 44 iedzīvotāji. 

Namā dzīvoja dažādu profesiju pāstāvji. Netrūka ne strādnieku, ne mājsamnieču, bet bija arī divas telefonistes, vecākais konstruktors, skolotāja, stiklu slīpētājs, pārdevēja, kalējs, sētniece, krāsotājs, ormanis, kurpju virsu taisītājs u.c. Viena mājsaimniecība algoja kalponi vārdā Berta.  Būtu interesanti noskaidrot, kā šos cilvēkus skāra padomju gads. Pieļauju, ka plašajos dzīvokļos nācās pierakstīt draugu vai radu, lai kāds ar varu neiemitinātu, piemēram, kādu padomju virsnieku. Īpaši skaistu un plašu dzīvokļu īpašniekus varēja no viņu "buržuju ligzdas" padzīt un pat deportēt. 1938. gada Liepājas latviešu kalendārā par nama īpašnieku reģistrēts A. V. Ābols, bet 1941. gada tautas skaitīšanā norādīts tikai pārvaldnieks - Teodors Miķelis Klucis no Kapsētas ielas 21-7. Iespējams tas pats V.A. vai viņa radinieks dzīvoja 8. dzīvoklī - krāsotājs vārdā Aleksandrs Ābols ar ģimeni. 

Nams Liepājā, Kroņu ielā 17

32 no nama iedzīvotājiem bija latvieši, 2 - lietuvieši, 3 - poļi (visi pieci bija vienīgie mājā dzīvojošie katoļi) un 7 ebreji. Gandrīz visi ebreji - kurpju virsu taisītājs Šneiers Sīmanis (1905-1941) ar sievu Meru (1904-1941) un dēlu Leibu (1934-1941), ormanis Feldhuns Sīmanis (1891-1941) ar sievu Zāru/Soru Šeini (1904-1941) un kāda sieviete, kuras radniecība ar pārējiem man pagaidām nav zināma, Nota Aronštama (1919-1941) - dzīvoja vienā dzīvoklī. Pirms kara noteikti katrs dzīvoja savā mājoklī, taču gan padomju gads, gan nacistu ieviestie ierobežojumi ebrejiem jūlija sākumā, daudziem lika pārcelties uz dzīvi pie radiem vai draugiem. Kopā bija cerības kaut kā iztikt un izdzīvot. Šķiet, ka tas bija Viktors Igo romānā "Nožēlojamie", kurš rakstīja, ka nabadzībā, līdzīgi kā lielā salā, cilvēkiem ir tendence piekļauties viens otram tuvāk. Diemžēl pat kopā Kroņu nama ebreju izcelsmes iedzīvotājiem neizdevās izbēgt no nacistu un viņu atbalstītāju asinskāres. 

Vēl viena ebrejiete ar savu latviešu izcelsmes vīru un abu deviņgadīgo meitu dzīvoja nama 5. dzīvoklī.  1941. gada jūlijā notikušajā tautas skaitīšanā visi vēl reģistrēti kopā. Interesanti, ka nav fiksēta ne Ingrīdas tautība, ne ticība. Fakts, ka mamma ir ebrejiete varēja izrādīties liktenīgs arī meitai, kura pēc Nirnbergas likuma Vācijā skaitītos Mischling, bet daudzviet Austrumeiropā būtu nolemti tikpat brutālai iznīcināšanai kā ebreji

1941. gada jūlija tautas skaitīšana, LVVA 

5. jūlijā nu jau nacistu kontrolē esošajā laikrakstā "Kurzemes Vārds" publicēja Liepājas komandanta korvetes kapteiņa (Korvetten Kaptan) Bruknera (Brückner) rīkojuma 11. punktus, kurus bija jāievēro visiem pilsētas ebrejiem. Arī 5. dzīvokļa iemītniecei Hajai Spullei nācās piestiprināt pie drēbēm dzelteno kvadrātu, ievērot aizliegumu staigāt pa trotuāru, apmeklēt parku un pludmali, lietot jebkāda veida transporta līdzekļus utt. 

Fragments no laikrakstā "Kurzemes Vārds" 1941. gada 5. jūlija publicētā rīkojuma Liepājas ebrejiem 

Liepājas ebreju reliģiskās draudzes 2009. gadā publicētajā grāmatā "Svētie starp mums" atrodamas Hajas meitas Ingrīdas atmiņas. "Vecāki un divas mammas māsas pirms kara dzīvoja Aizputē. Mūsu ģimene dzīvoja Liepājā, Kroņu ielā 17-5, skaistā privātmājā. Tās saimnieks bija Aleksandrs Ābols. Mans tēvs strādāja par radioinženieri, bet māte bija pianiste."

Ingrīdas vecāki apprecējās Liepājā, 1930. gada 29. martā. Avīzē "Libausche Zeitung" atrodamas ziņas, ka uz to brīdi Fēliks Mārtiņš Edmunds Spulle ir vecākais tehniķis, bet Haja Grīnfelde - pianiste. 

Libausche Zeitung Nr.51 (03.03.1930.)

Haja dzimusi Aizputē 1905. gada 16. oktobrī Hirša (1868-1941) un Grunes (1872-1941) Grīnfeldu ģimenē. Pagaidām man zināmas trīs Hajas māsas - Rahele (1902-1941), Šora (1901-1941) un Jehudisa jeb Judīte (arī Jehuda vai Jehudite) (1908-1941). 

Vēsturnieku darbu atvieglo ģimenes sieviešu lēmums vienā dienā visām kopā doties pēc jaunām pasēm. Diemžēl neviena no šīm sievietēm Holokaustā neizdzīvoja, LVVA

Hajas vecāki un māsas Holokaustu sagaidīja Aizputē. Judīte, iespējams ar vīru, jo Pasu grāmatā ir ieraksts par laulību, nacistu okupācijas sākumā dzīvojusi Boju ielā 1. Mūsdienās tā pārdēvēta par Kalvenes ielu. Pārējā ģimene dzīvojusi Jāņa ielā 14. Ingrīda savās atmiņās raksta: "Par savas mātes un citu radinieku likteni es neko nezināju līdz tam brīdim, kamēr 2004. gada jūlijā Līvas kapos neatklāja memoriālo pieminekli ar Liepājā bojā gājušo ebreju vārdiem. Tur sarakstos es atradu savas mātes un vectēva vārdus. Līdzās viņiem tur bija arī mans vārds."

Haja Spulle, dzimusi Grīnfelde. 1930. gada pases foto, LVVA

Vēsturnieki par Ingrīdas mātes radu nāves datumu min 1941. gada 27. oktobri, kad pie Aizputes nogalināja 386 vietējos ebrejus. Vecākajam upurim bija 94 gadi, bet jaunākajam vien 8 mēneši.  2008. gadā starpnozaru mākslas grupas "Serde" izdotajā brošūrā "Aizputnieku stāsti par ebrejiem" apkopotas pilsētnieku atmiņas par gan par ebreju dzīvi pirms kara, gan viņu nogalināšanu nacistu okupācijas pirmajā pusgadā. 

2006. gadā pierakstītas aizputnieces atmiņas par ebreju noslepkavošanu 1941. gada 27. oktobrī

Par Aizputē dzimušās Hajas pēdējām dzīves stundām ne viņas meitai, ne vēsturniekiem ziņu nav. Vēl pirms masveida slepkavībām Šķēdē Liepājas ielas ebrejiem bija nāves lamatas. Iespējams sievieti nogalināja pie Liepājas bākas kopā ar citiem uz ielas notvertiem vai no spaidu darbiem atvestiem ebrejiem. Iespējams kāds viņai uzbruka, izvaroja, piekāva, apraka sev vien zināmā kapā. Nekāds sods par šādu rīcību varmākam nebūtu draudējis. Pastāv arī iespēja, ka viņa beidza dzīvi pašnāvībā, saprotot, ka ar savu eksistenci apdraud gan vīru, gan bērnu. Taču tie visi ir tikai minējumi. Ingrīda raksta: "Tēvs sadarbojās ar komunistiem, tādēļ, kad sākās vācu okupācija, viņu arestēja. Kādu vakaru mājās neatgriezās arī mamma."

Hajas neebreju vīrs - Fēliks Mārtiņš Edmunds - piedzima Slokā 1898. gada 15. novembrī. Viņa vecāki bija Jānis (citviet - Johanns), Jēkaba dēls un Emīlija Lizete, dzimusi Jēkabsone. Dažas skopas ziņas par viņa dzīvi iespējams uzzināt 1964. gadā laikrakstā "Komunists" publicētajā nekrologā - pēc vidusskolas pabeigšanas viņš strādājis par tehniķi Liepājas radiostacijā, pēc padomju varas nodibināšanās Latvijā kļuvis par radiomezgla inženieri. 1948. gadā iestājies PSKP un ievēlēts Liepājas pilsētas "Darbaļaužu deputātu padomē", strādājis padomes izpildkomitejā, bijis Drāmas teātra direktors. No 1952. gada vadījis Preses apvienības apgabala nodaļu, gadu vēlāk iecelts par tās vadītāju. Pensionējies 1959. gada maijā. Nekrologu presē ievietojuši bijušie kolēģi - Sakaru mezgla kolektīvs. Īsajā aprakstā trūkst detaļu par tehniski izglītotā vīra likteni nacistu okupācijas laikā un īsi pēc tā. Viņa meita savās atmiņās raksta, ka kara beigās tēvs strādājis vācu AEG firmā.

Meita un tēvs atkal satikās vien kara izskaņā. "Viņš bija ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka esmu dzīva, Kādu laiku es dzīvoju pie viņa, taču drīz vien biju spiesta aiziet kā nevēlama persona." Ja ticam meitas atmiņām, tad var noprast, ka tēva profesija bija noderīga arī nacistiem, bet ebreju sieva un pusebreju meita jaunajā ārieša Judenfrei dzīvē vairs neiederējās. Fēliks Mārtiņš Edmunds nomira 1964. gada 1. februārī, apglabāts Liepājas Centrālā kapsētā blakus Annai Spullei (1906-1991) - otrajai sievai. Atgādināšu, ka pirmās sievas kapa vieta, tā arī paliks nekad neatklāta.

Fēliks Mārtiņš Edmunds Spulle, 1928. gada pases foto, LVVA

Kā gan izdzīvoja Ingrīda - Hajas un Fēliksa meita - pusebrejiete? Tas izdevās tikai pateicoties līdzjūtīgās kaimiņienes Valijas Ābolas labsirdības dēļ. Āboli dzīvoja Kroņu ielā 17-8. Valija bija sētniece, viņas vīrs Aleksandrs bija krāsotājs, bet abi pusaugu dēli - Edgars un Zigurts - skolēni. Abi salaulājušies ASV 1929. gada 29. jūnijā. Bruklina minēta arī kā abu dēlu dzimšanas vieta. Diemžēl man nav izdevies atrast Ābolu dzimtas pēctečus un uzzināt, kāds liktenis bijis Ābolu pārim pirms un pēc Otrā pasaules kara.  

Aleksandra un Valijas ģimenē auga divi pusaugu dēli - Edgars (1926) un Zigurts (1930)

Ābolu pāris pasi saņēma vienā dienā
ieraksts 1932. gada pasu izdošanas grāmatā, LVVA

Ingrīda par savu glābēju raksta: "Mājas saimniece Valija Ābola aizveda mani uz luterāņu baznīcu, kas atrodas Jaunliepājā, pie parka, kur mani nokristīja. Es aizbraucu uz laukiem, kur nostrādāju visu okupācijas laiku. Strādāju pie dažādiem saimniekiem līdz krievu atnākšanai. [...] Droši vien tā bija Dieva griba, ka manā ceļā gadījās tāds cilvēks kā Valija Ābola. Un kaut gan dzīve man bija ļoti grūta un raiba, es varu sacīt, ka, tikai pateicoties šai labajai sievietei, uz šīs zemes dzīvo divi mani dēli un deviņi mazdēli."

Valija Ernestīne Ābols, dzimusi Tīfenbahs, 1930. gada pases foto, LVVA

Vadoties no Ingrīdas apraksta, noprotu, ka Valija meiteni aizveda nokristīt uz Liepājas Mārtiņa Lutera baznīcu.  Liepājas pilsētas interneta vietnēs atrodams šāds baznīcas vēstures izklāsts: "1892. gadā Brīvības un Jelgavas ielu stūrī uzcēla koka baznīciņu bez torņa, kuru iesvētīja tā paša gada 25. oktobrī. Ar 1901. gada 1. jūliju Kurzemes konsistorija apstiprināja jauno draudzi ar nosaukumu "Jaunliepājas latviešu evanģēliski luteriskā draudze". 1914. gada 18. maijā notika pamatu akmens likšana tagadējai baznīcai. Dažādu iemeslu dēļ celtniecība ieilga uz 20 gadiem. 1934. gada 20. jūnijā jaunā baznīca tiek nosaukta par Jaunliepājas Lutera baznīcu. 1934. gada 8. jūlijā, kaut arī bez torņa, notika jaunās baznīcas iesvētīšana. Jauno baznīcu iesvētīja arhibīskaps prof. Dr. Teol. T. Grīnbergs. 1934. gada 10. decembrī tiek iesvētīts baznīcas zvans. Kopš 1940. gada baznīca tiek pārdēvēta par Liepājas Mārtiņa Lutera evanģēliski luterisko baznīcu."

Luterāņu baznīca pie Raiņa parka, Brīvības un Jelgavas ielas stūrī
Zudusī Latvija 

Ingrīdas vārdus apstiprina arī laikrakstā publicēts paziņojums par draudzē 1942. gada sākumā kristītajiem cilvēkiem. Vienīgā nesaprotamā lieta ir fakts, ka par Ingrīdas kristīšanu nav fiksēts draudzes baznīcu grāmatā. Pastāvēja iespēja, ka Ingrīdai nokārtoja viltotu kristāmzīmi, bet tad mulsina sludinājums avīzē. 

Kurzemes Vārds Nr. 38 (14.02.1942.)

Pēc īstās vai viltotās kristīšanas Valija Ingrīdu nosūtīja uz vārdā nenosauktiem laukiem, kur viņa dzīvoja un strādāja kā latviete. Ja nebūtu kaimiņienes palīdzības, bez vecākiem palikusī knapi deviņus gadus vecā meitene karu visdrīzāk nebūtu pārdzīvojusi. Diemžēl man nav izdevies atrast Ingrīdas radiniekus, un man nav skaistas Ingrīdas fotogrāfija. Ir tikai šī, kur 16 gadus vecā Ingrīda ir Liepājas medicīnisko māsu skolas teicamniece.  

Padomju Jaunatne Nr. 23 (02.02.1949.)

Ja kāds no lasītājiem atpazīst kādu no minētajām personām un zina Spulles vai Ābolu ģimenes pēctečus, lūdzu, ar mani sazināties pa e-pastu: maija.meiere@lipke.lv

P.S. Nejaušs atradums, kas palīdz pierādīt, ka Nota un Sora Šeine bija māsas:










Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Valsts Liepājas zīdaiņu nams

Lielā iela 6

Trīs liepājnieku trīs likteņi