Aizputes Kūdras fabrikas 77 ebreji

Jūlijā Žaņa Lipkes memoriāla komanda viesojās Aizputē, lai godinātu Dzeņu-Pūķu-Šusteru dzimtu un pasniegtu goda zīmi "Sudraba pagale". Jau februārī dažādos medijos skaidrojām, ko paveikuši drosmīgie aizputnieki - Ieva Dzene, Jānis Šusters, Žanis un Anna Pūķi, Emīlija un Gerhards Šusteri, Elza un Kārlis Pūķi. Kopīgiem spēkiem dzimta centās glābt četru vietējā purvā nodarbinātu ebreju - Josela Bēra Geca, brāļu Leiba un Šlioma Uzdinu un Izaka Heifeca - dzīvības. Glābšanas plāns neizdevās, ģimeni pieķēra, bet ebreji izmisumā izdarīja pašnāvību. Glābēji saņēma nežēlīgu sodu par savu cēlo, drosmīgo rīcību. Gerhardu Šusteru nogalināja Šķēdes kāpās, Annu Dzeni arestēja, spīdzināja un izlaida no cietuma īsi pirms viņas otrā dēla dzimšanas. Elzu, Kārli, Žani, Ievu un Jāni ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē. Izdzīvoja un Aizputē atgriezās tikai Elza Pūķe. Viņas mamma Ieva nomira meitas rokās 1944. gada Ziemassvētkos. Turpmāko dzīvi Elza šos svētkus nesvinēja... Viņu pašu nacisti dzina t.s. Nāves maršā. Nespēkā pakritusi, atguvusies un sākusi vaidēt. No līķu kaudzes viņu izvilkusi kāda ebrejiete. Lipkes memoriāla komanda jūlijā tikās ar Ievas mazmeitām, Emīlijas un Elzas meitām Ilgu un Velgu, lai godinātu viņu senču nesto upuri. Diemžēl pasākumā nevarēja piedalīties Annas un Žaņa dēls Oskars. 

Ceru, ka Dzeņu-Pūķu-Šusteru dzimtas stāsts nu ir izskanējis pa visu Latviju. Šoreiz vēlos pastāstīt gandrīz nekur neizstāstītus stāstus par 1943. gada vasarā Aizputes Kūdras fabrikā nodarbinātajiem ebrejiem. 

Biedrības "Serde" 2020. gadā klajā laistajā Tradīciju burtnīcā "Stāsti par ebrejiem Aizputē" publicēti novadpētnieces Mirdzas Birznieces apkopotie materiāli. To vidū ir arī Aizputes Kūdras fabrikā nodarbināto ebreju saraksts, kas datēts ar 1943. gada 2. oktobri un kuru paraksījis fabrikas direktors Vasilijs Kobilko. 

Burtnīcā publicēties stāsti un attēli ļauj ar jaunām acīm paskatīties uz it kā tik pazīstamo Aizputi. Ebreju veikaliņu īpašnieki un tirgotāji, amatnieki, ārsti, pedagogi - savējie. Tik ilgi kopā dzīvojuši, saaudušies vienā drellī. Tik vardarbīgi izplēsti, iznīcināti, nokauti. Mirdza Birzniece: "Tas bija šausmīgi, kad atskanēja šāvieni. Mēs tos Misiņkalna malā dzirdējām. Tas bija šausmīgi, cilvēkiem no rokām darbs šļuka ārā. Visi apstājās, cits lūdza Dievu..."

Sākoties Otrajam pasaules karam, Latvijā ievērojami pieauga importēto energoresursu cenas. Šajā laikā presē īpaši aktīvi skandina, cik labi kurināšanai der kūdra. Liepājas pilsētai un daudzajām tās fabrikām kūdru no 1940. gada vasaras ieguva arī Pleces purvā. Traģikomisks ir fakts, ka pirmajā Pleces purva kūdras ieguves sezonā tajā izcēlās ugunsgrēks. Vainīgie - pīpētkārie strādnieki. 

Kūdras bānīša sliedes Pleces purvā. Ilzes Apines foto

No laikraksta "Latvijas Kareivis" Nr. 210 (16.09.1939.) uzzinām, ka pirmās darba sezonas vajadzībām "Tosmarē" pasūtīja 3 jaunus kūdras elevatorus. Bija paredzēts fabriku pieslēgt elektrotīlam. 

"Tosmares" būvētā kūdras elevatormašīna
"Darbinieks" Nr. 15 (05.08.1939.)

Kūdras iemešana elevatorā
"Darbinieks" Nr. 15 (05.08.1939.)

Vairākos Holokaustā izdzīvojušo ebreju memuāros atrodamas ziņas, ka viņi kā vergi nodarbināti dažādos Latvijas kūdras purvos. Viens no šādiem cilvēkiem ir arī vēsturnieks un Holokaustā izdzīvojušais Marģers Vestermanis. "Rīgas Laiks" intervijā "Eju tumšā mežā kā mājās" viņš par šo laiku stāsta: "Atceros agros rītus Skrundā, kad mūs dzina uz darbu purvā. Drēbes pa nakti nebija paspējušas izžūt, tās bija miklas, stīvas, netīras un grauza miesu. Vēders tukšs. Visi drūmi klusē, kāds pusbalsī stāsta par maltītēm, kuras sieva viņam agrāk pasniegusi brokastīs. Bet Jola [draugs Jols/Joels Veinbergs; Holokaustā izdzīvoja] man saka: "Paskaties uz šo saullēktu, nu paskaties taču, kā saule laužas cauri miglas blāķiem." Un pēc tam seko vēl vesela lekcija par māksliniekiem, kuri centušies attēlot šo Dieva pasaules brīnumu. Jola kaut kā spēja patverties savā garīgajā pasaulē."

Aizputes Kūdras fabrikā 1943. gadā sezona sākās ļoti agri - martā. Jau janvārī vietējā prese ziņo, ka viss sagatavots jaunajai sezonai un ka jau tobrīd fabrikā nodarbināti 42 strādnieki. Šiem strādniekiem bija gan alga, gan  pieeja kopgaldam - dārzeņiem un gaļai. Sākoties smagajiem kūdras ieguves un kopgalda sakņu dārza iekopšanas darbiem uz Aizputi aizveda 77 ebreju tautības gūstekņus no Rīgas. Viņu vidū bija arī vairāki amatnieki. Vietējos kurpniekus, drēbniekus nogalināja 1941. gada rudenī, bet kurpes plīsa un labotājus vajadzēja.  Šie cilvēki kūdras fabrikā strādāja par ļoti pieticīgu vēdera tiesu. Prese par šādu darba spēku pieplūdumu klusēja. 

1943. gada kūdras ieguves darbi sākās jau martā
Kurzemes Vārds Nr. 62 (14.03.1943) 

No 77 uz Aizputi atvestajiem ieslodzītajiem 13 bija sievietes. 35 ieslodzītie bija vietējie Latvijas ebreji, bet pārējie t.s. Reiha ebreji - no dažādām Vācijas, Austrijas, Polijas, Čehoslovākijas pilsētām uz Rīgu deportēti cilvēki. Šobrīd man pieejami dati, ka no Latvijas ebrejiem izdzīvoja 6 (šie cilvēki ir pelnījuši atsevišķu stāstu), bet no Reiha - 12:

Goldschmidt Gertrude, 11-02-1925,

Israel Margot Sara, 10-03-1909,

Lüders Else, 16-06-1909,

Steuer Luise, 15-07-1898,

Ullmann Trude, 08-03-1924,

Durra Erwin, 20-09-1920,

Herlitz Sally, 17-03-1903,

Hirschberg Ludwig Israel, 28-11-1921,

Lebenstein Alexander, 04-02-1927,

Stern Josef, 02-05-1910,

Sander Helmut (pats parakstās kā "Gelmut"), 07-06-1923,

Schloss Erich Israel - 28-12-1912. 

Šeit ievēroju to vārdu rakstību, kādu atradu Arolsena arhīva digitālajā datubāzē. Šajā datubāzē atrodamie dokumenti nav tikai mēmi nozieguma liecinieki. Tie runā! Uzmanīgam lasītājam tie izstāsta faktus par ieslodzītā pirmskara dzīvi, pārdzīvoto kara laikā un dažos gadījumos arī par pēckara likteni. Izstāstīšu vien dažus no atrastajiem stāstiem. 

Elza Līdersa (Else Lüders) piedzima Hamburgā, 1909. gada 16. jūnijā. Sieviete 1948. gada septembrī iesniedza lūgumu jeb t.s. Application for I.R.O. (International Refugee Organization) Assistance ļaut izbraukt uz ASV vai Zviedriju. Šajā dokumentā viņa Aizputi nepiemin, bet skaidro, ka kopš 1943. gada vasaras bijusi ieslodzīta koncentrācijas nometnē Tallinā - KZ Reval. Iespējams, Elza uzskatīja, ka darbs Aizputē tik un tā ir ieslodzījums, kas attiecināms uz Rīgas nometni, bet jūlijā viņa aizvesta uz Igauniju. Starptautiskajai bēgļu organizācijai Elza sniegusi ziņas par savas dzīves pēdējiem 10 gadiem. Tāpat no anketas uzzinām, ka tobrīd sieviete jau atkal dzīvojusi Hamburgā - Bundesstrasse 35a. Minēts, ka Elza ir šķirtene. Zviedrijā - iespējams Lidingö pilsētā - dzīvo viņas brālis Valters Blohs.  Jāatzīstas, ka dažu rokrakstu atšifrēšana nav viegls darbs, tāpēc brāļa adresi atliek vien minēt. 

Elza anketā sniedz ziņas par savas dzīves pēdējiem 10 gadiem. Vairāk kā četri gadi aizvadīti dažādās ieslodzījuma vietās. Viņas vienīgais "noziegums" - ebrejiskā izcelsme

Amerikas Savienotās Valstis ir arī medmāsas Margotas Sāras Izraelas (Margot Sara Israel) sapņu galamērķis. 

Margota dzimusi Hamburgā, bet pirms kara dzīvojusi Vircburgā.
Citos dokumentos fiksēts, ka viņa 1941. gada 27. novembrī deportēta "uz Austrumiem".

Aizkustinošs ir  Ģertrūdes Goldšmites (Gertrude Goldschmidt) liktenis. Viņa piedzima 1925. gada 11. februārī mazā Hesenes pilsētiņā Fuldā. Viņa bija viena no sešiem Idas un Abrama bērniem. Gertrūdei bija tikai sešpadsmit, kad nacisti viņu no brīva cilvēka padarīja par ieslodzītu, vajātu vergu, kura vienīgā cerība uz izdzīvošanu, bija strādāt smagus darbus algā visdrīzāk saņemot vien balandu zupu, nenosakāmas konsistences maizi un dzērienu, ko lepni sauca par "kafiju". Gertrūde ieslodzīta gan Rīgas geto, gan Štuthofā. Aizputi nevienā anketā viņa nepiemin. Pēc kara sieviete uzzināja, ka no plašās ģimenes izdzīvojusi  tikai viņa un 1931. gadā dzimušais brālis Fricis, kurš Štuthofas koncentrācijas nomentē apgalvojis, ka ir atslēdznieks. Četrpadsmit gadus vecs atslēdznieks... Ģimeni no Vācijas deportēja uz Rīgu. Skaistā Hanzas pilsēta, mūsdienu Latvijas galvaspilsēta kļuva par kapu gan Idai un Abramam, gan četriem pāra bērniem - Ilzei (16.g.v.), Martinam (19.g.v.), Maksam (18.g.v.) un Aronam (7 g.v.). Ģertrūde ar brāli 1948. gadā par savu vēlamo emigrācijas galamērķi norādīja Palestīnu. Tobrīd Ģertrūde jau ir precēta sieva. Viņas vīrs - bijušais Štuthofas koncentrācijas nometnes ieslodzītais - 1923. gadā Ventspilī dzimušais Simons Šneiders (arī Schlom Schlaum Itzchok Schneider). Vācijas arhīvos pat saglabājies šī ventspilnieka pēckara foto. 

Jad Vašem datubāzē minēts, ka Šneideru ģimene dzīvojusi Ventspilī, Jūras ielā 17-3
1941. gadā ģimenes tur vairs nav, Simona vecākus - Jēkabu un Rahli - ieslodzīja Rīgas geto un visdrīzāk nogalināja Rumbulā

Vācijā dzimušā dārznieka Ludviga Hiršberga (Ludwig Israel Hirschberg) Štuthofas ieslodzīto uzskaites kartītē jau atkal atrodu to pašu ierakstu, ko tik daudzās citās: "Kriminelle Vorstrafen: Keine" un "Politische Vorstrafen: Keine". Tātad Ludvigam nebija ne kriminālas, ne politiskas sodāmības, nebija tiesas sprieduma. Dokumenta augšgalā ir gandrīz nepamanāms uzraksts "Sch. H.", kas nozīmē "Schutzhaft" - "aizsargieslodzījums". Neitrāla frāze, aiz kuras paslēpt represijas pret varai neērtiem un nevēlamiem cilvēkiem, lai it kā neradītu apdraudējumu pārējai sabiedrībai, lai to "aizsargātu". Pirmos šādā veidā arestēja Vācijas komunistus un sociāldemokrātus, bet vēlāk arī, piemēram, Jehovas lieciniekus, homoseksuālus cilvēkus, nacistuprāt, asociālas personas - prostitūtas, klaidoņus u.c. Šādi režīms atbrīvojās arī, piemēram, no Vācijas ebrejiem, jo viņi it kā apdraudot "rasu tīrību". Ir vērts uzmeklēt kāda anonīma aculiecinieka -  Dr. X - jau 1939. gadā publicētās atmiņas par šo "aizsargieslodzījumu": "Nometnē mēs atrodoties aizsargieslodzījumā, un šī nometne neesot nedz cietums vai labošanas iestāde, nedz arī sanatorija, bet gan izglītības iestāde; ka šeit mums esot jāmācās, kā izturēties pret “viesnāciju” (“saimnieknācijas” vietā viņš tiešām pateica “viesnācija”); ka galvenais šeit ir bezierunu paklausība un ka visi SS vīri ir mūsu augstākie virsnieki; ka katrs nepakļaušanās mēģinājums tiks bargi sodīts, dažos gadījumos ar miesas sodu, un ka pretošanās vai bēgšanas mēģinājuma gadījumā visi SS vīri ir tiesīgi likt lietā ieročus." Ludvigs Hiršbergs nokļuva vairākās šadās "izglītības iestādēs", izdzīvoja un pēc kara lūdza atļauju pārcelties uz ASV. Viņa jaunapņemtās sievas - Ungārijas ebrejietes Rozas - anketā atrodamas ziņas, ka vēlamais galamērķis ir Indianapolisa. 

Arī Helmuts Zanders (Helmut Sander) drīz vien pēc atbrīvošanas atrada sievu. Iepējams Izraela Hurina 2019. gada janvārī stāstītais skolēniem var izskaidrot izdzīvojušo rīcības motīvus un emocionālo stāvokli uzreiz pēc kara. Vairums no viņiem bija palikuši pilnīgi vieni - ne māsu, ne brāļu, ne vecāku, ne vecvecāku. Nometnēs vienīgā doma bijusi: "Kā palikt dzīvam?" Hurina kungs skolēniem skaidroja, ka iekrampējies dzīvībā ar abām rokām un darījis visu, lai izdzīvotu vēl vienu dienu. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietām radās jautājums: "Ko darīt tālāk - kā dzīvot, kurp doties, kam lūgt padomu?" Tiem, kuri bija ieslodzīti pusaudžu vecumā, bijusi sajūta, ka tagad tik sākas īstā dzīve. Jāmeklē darbs, jādibina ģimene. Kurš gan sapratīs, kam esi gājis cauri? Arī Helmuts apprecējās ar Holokaustā izdzīvojušo - Kolomijā dzimušo Mirjamu.

Helmuts Zanders dzimis Isselburgā, 1923. gada 7. jūnijā

Katrs Latvijas izglītības sistēmai daudz maz sekmīgi cauri izgājušais zina, cik sarežģīta ir Latvijas vēsture, cik daudzi valdnieki šo zemi ir iekārojuši un iekarojuši. Bet! Palasiet mūsdienu Ukrainai piederīgās Kolomijas pilsētas vēsturi! Jēdziens "sarežģīta vēsture" iegūs jaunu dimensiju. 

Mirjama piedzima 1922. gada 2. janvārī. Tobrīd Kolomija ir Polijas daļa. 1939. gada septembrī pilsētu okupēja Padomju vara, bet deviņus mēnešus vēlāk - nacisti. Uz to brīdi Kolomijā atradās gan vietējie, gan tuvējās apkārtnes, gan no nacistu jau iepriekš okupētajām teritorijām atbēgušie ebreji. Sākās masveida slepkavošanas jeb "akcijas". Oktobrī tuvējā mežā nogalināja aptuveni 3000 cilvēku, bet novembrī - ap 500. Kā jau ierasts okupētajās teritorijās, šajās "akcijās" piedalījās gan no Reiha atsūtīti slepkavas, gan vietējie ukraiņi. 1942. gada martā atlikušos apmēram 18 000 ebrejus sadzina trīs daļās sadalītā geto. Aprīlī sākās masveida deportācijas uz Belžecas nāves nometni. 

2004. gadā tika atvērts Belžecas nāves nometnes upuru piemiņai veltīts muzejs un memoriāls. Nāves nometnes gāzes kamerās nacisti nogalināja aptuveni 450 000 - 500 000 ebreju.

Kā no šī nāves slazda izglābās Helmuta sieva Mirjama? Sieviete kopā ar ģimeni Kolomijas geto atradās no marta līdz oktobrim. Uz Belžecu cilvēkus deportēja jau aprīlī un septembrī. Nu bija pienākusi Mirjamas ģimenes kārta "pārcelties uz citu nometni". Vismaz tādus melus ebrejiem teica nacisti. Mirjamai izdevās izbēgt. Turpmākos gadus viņa uzdevās par polieti, klīdusi no vienas Polijas pilsētas uz citu, meklējot darbu un patvērumu. Ja viņa nebūtu aizbēgusi, jauno sievieti nosmacētu Belžecas gāzes kamerā. Ja būtu atteikusies braukt, viņu piemeklētu pēdējo Kolomijas geto ieslodzīto liktenis. 1943. gada agrā pavasarī geto likvidēja, bet atlikušos 2000 ieslodzītos brutāli nošāva piepilsētas mežā. Mirjama riskēja un izbēga. Un tikai tāpēc izdzīvoja. 

Mirjama Helēna Grīnberga prata poļu, vācu un krievu valodas.
Pēc kara sieviete apprecējās ar Vācijas ebreju Helmutu Zanderu

Trūdes Ulmanes (Trude Ullmann) stāstu var izlasīt Gertrūdes Šnaideres (Gertrude Schneider) grāmatā "Nepabeigtais ceļš". Savās atmiņās Trūde piemin arī Aizputi, kur viņa strādājusi īsu brīdi 1943. gada vasarā. Atlikušo vasaru sieviete pavadījusi Ploces purva fabrikā. No atmiņām uzzinām, ka Trūdei bija tikai 17 gadu, kad viņu ar vilcienu atveda uz Latviju. Viņa pati skaidro, ka cilvēki vesti normālā, apsildītā vagonā un neviens no pasažieriem, pat visskeptiskākais, nav apjēdzis, ka patiesībā atrodas nāves briesmās. Vilciens piestāja Šķirotavas stacijā un apjukušos no Štutgartes atvestos ebrejus kājām dzina Mazjumpravmuižas virzienā. 

Šķirotavas stacija ir vieta, kur varam pieminēt abu totalitāro režīmu pastrādātos noziegumus . No šejienes vairākiem desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju sākās moku ceļš uz Sibīriju, aptuveni 2000 ebrejiem šī vieta kļuva par kapu, bet vēl vairākiem tūktošiem Rietumeiropas ebrejiem - pēdējā pietura pirms ieslodzīšanas koncentrācijas nometnēs

Koncentrācijas nometne Jungfernhof kļuva par Trūdes ieslodzījuma vietu turpmākos divus gadus. Apstākļi nometnē bija šaušalīgi. Īpaši pirmajā ziemā. Cilvēki visapkārt mira no aukstuma un bada. Nacistiem pat nebija jātērē lodes. Ik pa laikam tika vestas jaunas un jaunas t.s. Reiha ebreju drupas. Sievietes atdalīja no vīriešiem. Jaunus, spēcīgus vīriešus sūtīja Salaspils nometnes būvēšanas darbos. Šajā ellē izdzīvojis tikai retais. Vairāk par to stāstīts Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes kopdarbā "Aiz šiem vārtiem vaid zeme": "Darba apstākļi bija ļoti smagi - aukstums, nepiemērots apģērbs, nepietiekams un mazvērtīgs uzturs. Lai sagatavotu vietu baraku būvniecībai, vajadzēja kurt ugunskurus, lai atkausētu zemi. Kokmateriālus būvlaukumā nogādāja ar zirgu, šim nolūkam tika nolīgti 12-15 zirgu pajūgi no vietējiem iedzīvotājiem, taču nereti to vajadzēja darīt strādniekiem - sākumā karagūstekņiem [domāti padomju gūstekņi no nometnes Stalag 350], bet no 1942. gada janvāra šim nolūkam izmantoja tikai ebrejus."

Arī Jungfernhof nometnē palikušajiem klājās smagi. Cilvēkus tik veda un veda klāt. Uz ātru roku ierīkoja t.s. "virtuves", kas patiesībā bija vairāki milzu katli katrs zem savas nojumes. Ierīkoja pat "lazareti", kur par vienu no medmāsiņām bija norīkota arī Trūde. Neskatoties uz to, ka viņa bija tikai 17 gadsu veca, jauniete jau trīs gadus Berlīnē, ebreju slimnīcā bija izgājusi medmāsu apmācību. Kad meitu 14 gadu vecumā padzina no vācu jeb tikai āriešiem domātās skolas, vecāki nolēma meitu aizsūtīt apgūt amatu, kas noderēs, ja viņiem nāksies doties bēgļu gaitās. Šis amats noderēja laikā un vietā, kas vecākiem vismaz tobrīd - 1938. gadā - pat nevarēja ienākt prātā. 

Taču pat šajos apstākļos cilvēki centās atrast kaut kādu normālības kripatiņu, dzīvot savas dzīves, atzīmēt svētkus... Piemēram, no Hamburgas deportētais rabīns Dr. Jozefs Cvī Karlebahs (Joseph Zwi Carlebach) toziem novadīja Hanukas svētkus. Martā rabīns kādam zēnam noturēja barmicvu. Tā kļuva par pēdējo barmicvu rabīna dzīvē. Zēna liktenis man diemžēl nav zināms, bet augsti mācīto vīru 1942. gada 26. martā kopā ar citiem nelaimīgajiem sapulcēja, lai it kā vestu uz citu nometni. Uz Dünamünde jeb Daugavgrīvas nometni. Tie jau atkal bija meli. Patiesībā gan šos, gan vēl vairākus tūkstošus Reiha ebrejus aizveda uz Biķernieku mežu un nošāva. 

Rabīna Karlebaha (1883-1942) vārdā Hamburgā nosaukts laukums - Joseph Carlebach Platz 

1943. gada vasara Trūdei bija īpaša, jo vienā no spaidu darbu vietām - Smārdē - viņa satika savu  nākamo vīru Luisu Šlosu (Lewis Schlos). Pēc kara viņi viens otru uzmeklēja, drīz vien apprecējās un ar pirmo iespējamo kuģi aizdevās uz Ņujorku. 

Pēc Smārdes Trūdi vairs nesūtīja uz Mazjumpravu, bet gan uz Kaizervaldi. Šeit Trūde sastapās ar vairākās Reiha ebreju atmiņās pieminēto SS sardzi Evu Kovu (Eva Kowa). Citā Gertrūdes Šnaideres grāmatā, kurā apkopoti Austrijas ebreju atmiņu stāsti, teikts, ka Eva bijusi ļoti ļauna, greizsirdīga un atriebīga būtne. Arī citas ieslodzītās Trūdei teikušas, ka no Evas jāuzmanās, jo viņa aklu dusmu lēkmē var likt lietā pātagu. Trūdei par šausmām Eva ieslodzīto ierindā pamanījusi tieši viņu. Izveidojies acu kontakts... Savā intervijā Amerikas Savienoto Valstu holokausta memoriālā muzeja (The United States Holocaust Memorial Museum) speciālistiem sieviete skaidro: "Viņa bija blonda un izskatījās pēc vācietes. Īsta Brunhilde. [..] Viņa visu laiku skatījās uz mani. Ziniet, kad tāds cilvēks tevi pamana un sāk uz tevi cieši skatīties, paliek ļoti, ļoti bail." Eva pēkšņi apstājusies un prasījusi, vai Trūde viņu atpazīst. Saņēmusi noliedzošu atbildi, "Brunhilde" nedaudz sapīkusi, bet stādījusies priekšā, ka abas ir no vienas pilsētas. Eva reiz strādājusi ebreju ģimenei - Šaueriem - piederošā kurpju veikalā. Viņa atcerējās, ka tur biežas klientes bijušas Trūde, viņas māsa Erna (deportēta uz Franciju; izdzīvoja, jo paslēpta kādā klosterī) un mamma Frīda (vispirms kopā ar vīru un jaunāko meitu deportēta uz Franciju, tad abi ar vīru nosūtīti uz Aušvici, kur nogalināti gāzes kamerā). Tajā mirklī brutālā, asinskārā, atriebīgā un pret citiem tik necilvēciskā Eva izlēma uzņemties īpašas rūpes par Trūdi - nesa viņai papildus ēdienu, sūtīja darīt vieglākos darbus, nesūtīja salā. Trūdes "vieglais" darbs patiesībā bija emocionāli ļoti smags. Viņa kopā ar vēl vairākām ieslodzītajām šķiroja no Reiha atvesto ebreju koferu saturu. 

Vecumdienās Trūde jeb Trūdija, kā viņu dēvēja ASV, kopā ar vīru Luisu bieži uzstājušies skolēnu grupām, sniedza intervijas vēsturniekiem un piedalījās izdzīvojušo sanākšanas reizēs

1944. gada jūlijā Trūdei un pārējiem ieslodzītajiem paziņoja, ka viņus vedīs "mājās", ar to domājot Reihu. Nākamā pietura Trūdes moku ceļā bija Štuthofas koncentrācijas nometne. Viņa publiski dalījusies ar vienu īpaši dzīvībai bīstamu brīdi šajā nometnē. Ne visām ieslodzītajām bijušas segas. Bijis ļoti, ļoti auksts un Trūde kaut kur bija sadabūjusi sev vienu segu. Šo dārgumu iekārojusi cita ieslodzītā, kura mēģināja drēbes gabalu izraut no jaunās sievietes rokām. Kad tas neizdevās, viņa iekoda Trūdei rokā. Tā iekaisa un  piepampa. Drīz pēc šī incidenta Trūdi nosūtīja uz mazāku nometni, kur bija ieslodzīta kāda ebreju ārste no Vīnes. "Viņa paņēma galda nazi, dakšiņu un brūci atvēra bez jebkādas anestēzijas. Brūcē bija daudz strutu. Ārste no papīra izveidoja caurulīti, pa kuru tām strutām iztecēt." Jau atkal Trūdes dzīvība karājās mata galā, bet Vīnes dakteres ekstrēmā taču ārstējošā rīcība viņu paglāba. Diemžēl pati ārste kara beigas un atbrīvošanu nesagaidīja. 

Jautājums: "Kā jūs izdzīvojāt?" bieži vien samulsina izdzīvojušos. Vai tas bijis kāda augstāka spēka plāns? Vestermaņa kungs nepiekristu šādai interpretācijai. Vai tad Dievs būtu tiem pārējiem paredzējis mirt? Vai tiešām Viņš izglābis tikai viscienīgākos? Nebūt nē! Tad kas? Kā? Trūdes vīrs kādā no intervijām emocionāli iesaucas: "Bez veiksmes nekā nebūtu! Aizmirsti! Tikai veiksme!" Kādās no atmiņām izlasīju frāzi: "Lai izdzīvotu, bija nepieciešams vairāk kā viens brīnums." Brīnumu virkne! 

1943. gada augustā presē lielīgi stāstīts par ražošanas rekordu. Protams, ka nekur nav minēti no Rīgas atvestie ebreji. Kurzemes Vārds Nr. 189 (15.08.1943.)