Mamma un mazais brālis palika Šķēdes kāpās

Šogad aprit 80 gadu kopš Šķēdes kāpās trīs dienu laikā - no 15. līdz 17. decembrim - nogalināja gandrīz 3000 liepājnieku. Viņi visi nacistu acīs bija noziedznieki, nevēlami un iznīcināmi, jo piederēja ebreju tautai. 

Memoriāls Šķēdē nogalinātajiem ebrejiem. Ievas Dzintares foto

Pavisam nesen manā rīcībā nonāca 1996. gadā ierakstīta intervija ar liepājnieku Solomonu (arī - Šolems) Feigersonu, kuram 1941. gada novembrī palika vienpadsmit gadu un kurš spilgti atceras nakti, kad viņa ģimenei atnāca pakaļ vāciski un latviski runājoši nacisti, arestēja vēl dzīvi palikušos ģimenes locekļus un aizveda viņus uz bijušo Sieviešu cietumu Tiesu ielā. Intervijas fragments pieejams arī publiski.

Solomona Feigersona portrets no Jad Vašem datubāzes
Draugu un ģimenes vidū saukts par Sjomu

Solomona jeb Šolema vecāki Jēkabs un Haja bija dzimuši Daugavpilī, taču labākas dzīves un lielākas brīvības meklējumos pārcēlās uz dzīvi Liepājā. Jēkabs Feigersons bija dzimis īpaši kuplā un ticīgā ģimenē - Daugavpilī palika 12 brāļi un māsas. Arī Solomona mamma Haja, ģimenē saukta par Ļubu, bija dzimusi Daugavpilī, ebreju Pliskinu/Fliskinu ģimenē. Abi salaulājās Rīgā, 1924. gada oktobrī, un nākamā gada septembrī pārim pieteicās viņu pirmdzimtais - Genohs. 

Hajas Pliskinas 1924. gada personas apliecības foto
LVVA

Zīmogs par stāšanos laulībā Hajas Pliskinas personas apliecībā, LVVA

Genohs piedzima jau Liepājā. Tajā pašā gadā pāris atvēra arī savu uzņēmumu - gaļas tirdzniecību Liepājas skārņos. 

Valdības Vēstnesis Nr. 268 (26.11.1934.)

Ģimenes pirmā mājvieta - nams Pētera (tag. Kuršu) ielā 12, līdz mūsdienām nav saglabājies. Tomēr šeit Feigersonu ģimenei kaimiņos dzīvoja Anna un Heinrihs Ēveli, kuri nacistu okupācijas laikā izrādījās visuzticamākie no visiem esošajiem un bijušajiem kaimiņiem. Kad finanses to ļāva, ģimene noīrēja lielāku dzīvokli Malkas ielā 1. Solomons atceras: "Vecākiem bija labas attiecības ar latviešu kaimiņiem, ar mājas saimnieku. Zem mums dzīvoja Janševsku ģimene [Malkas iela 1-1: Janševska Adele; vāciete, mājsaimniece un Janševskis Žanis; latvietis, krāsotājs]. Tēvam bija draugi profesijā, gājām pie viņiem ciemos. Mammai bija latviešu draudzene Ēvels [Pētera ielā 12-3; Anna Ēvele], viņiem bija fotodarbnīca."*

Annas Ēveles 1935. gada tautas skaitīšanas personas kartīte
LVVA

Jēkabam un Hajai/Ļubai Liepājā piedzima vēl divi dēli.1930. gada novembrī - Solomons/Šoloms, bet 1937. gada jūnijā - pastarītis Josifs. Ģimene mājās runāja vācu valodā, bērni mācījās vācu skolā, ievēroja košeru, bija uzticīgi cionisma idejām t.i. ka ebrejiem vajag pašiem savu valsti. 

Ierastā dzīve izmainījās jau ar padomju varas ienākšanu pilsētā. Feigersonu uzņēmumu nacionalizēja, bet plašo dzīvokli, par kuru trīsbērnu ģimene tā bija priecājusies, nu bija jādala vēl ar padomju virsnieku un viņa radiem. Solomons atceras, ka padomju vara slēdza vācu skolas, tāpēc visi pārgāja mācīties uz latviešu skolu. Pagaidām man nav izdevies noskaidrot - uz kuru. 1941. gada vasarā vairākas ģimenes no Feigersona paziņu loka deportēja uz Sibīriju. 

1941. gada 22. jūnija rītā nacistiskās Vācijas bruņotie spēki sāka apšaudīt un bombardēt Liepāju. Pilsētas aizstāvjiem pievienojās arī Solomona vecākais brālis, gandrīz 16 gadus vecais Genohs. Diemžēl pusaudzis kaujās krita.

Genoha pirmskara foto no Feigersona ģimenes arhīva

Nacisti pilsētā iesoļoja 29. jūnijā. Uzreiz apcietināja ģimenes galvu Jēkabu Feigersonu. Pēc nedēļas viņu palaida mājās, bet ik rītu viņam bija jāierodas t.s. Ugunsdzēsēja laukumu pilsētas centrā [tagad tur atrodas somu šokolādes koncerta "Fazer" pulkstenis], lai dotos spaidu darbos. "Tēvs bija pārguris, rokas izpostītas. Vīriešiem un jauniešiem lika vākt drupas, tīrīt ceļus, trotuārus. Visu, kas palika pēc bombardēšanas."*

Jēkaba pirmskara foto no Feigersonu ģimenes arhīva

23. jūlijā Jēkabu atkārtoti arestēja. Pēc tam ģimene viņu vairs neredzēja. Visdrīzāk viņu nogalināja Liepājas ostas teritorijā pie bākas kopā ar apmēram 2000 pilsētas ebreju vīriešiem. Vienu no šīm jūlija "akcijām" nofilmēja vācu armijas jūrnieks Reinhards Vīners. Viņa liecību latviski var izlasīt fonda "Liepājas ebreju mantojums" interneta vietnē vai noklausīties oriģinālvalodā Jad Vašem sociālo tīklu profilā. Visdrīzāk Solomona tēti piemeklēja līdzīgs liktenis, kādu apraksta R. Vīners: "Viņu vidū bija invalīdi un nespēcīgie. Vīrieši atbalstīja viens otru. Pirms SS karavīri un latviešu palīgpolicija viņus aizdzina uz tranšeju, viņiem bija jāsastājas rindā. Tad ebrejiem pavēlēja ielēkt tranšejā un skriet līdz tās galam. Viņiem bija jāstāv ar muguru pret šāvēju vienību. Brīdī, kad viņi nolēca, viņi droši vien saprata, kas ar viņiem notiks. Viņiem tas noteikti bija jājūt, jo zem viņiem jau bija ar plānu smilšu kārtu pārklāti līķi."

Jēkaba Feigersona dienesta laika foto 
USC Shoah Foundation 

Haja jeb Ļuba palika viena ar abiem jaunākajiem dēliem. Lai gan tā gluži nebija. Viņu dzīvoklī bija apmetušies tuvāki un tālāki radi - vecīši, sievietes un bērni. 

1941. gada vasarā Feigersonu dzīvoklī Malkas ielā 1 bija pierakstīti 14 cilvēku. Te patvērās gan Jēkaba brālis ar ģimeni, gan Hajas māsa, gan pie Feigersoniem vasaras priekus baudīt atbraukušais radu bērns no Maskavas - Rudis/Rudijs Traubiņš

Malkas ielas 1 dz. 2 iedzīvotājiem pakaļ atnāca naktī uz 16. decembri. "Bijām apdomājuši dažādus scenārijus, bet slepkavībām gan nebijām gatavi. Tonakt jau bijām devušies pie miera. Naktī atskanēja zvans pie durvīm. Vācu SS virsnieks, kuru pavadīja 5-6 latviešu policisti t.s. šucmaņi, nolasīja mūsu vārdus no iepriekš sagatavota saraksta un lika ātri sataisīties. Viņi mūs aizveda uz cietumu. Iegājuši cietuma laukumā ieraudzījām, ka esam nolemti. Mums steigšus lika doties uz otro stāvu, nodot visas vērtslietas un atstāt dzīvokļa atslēgas. Bērni raudāja. Gados vecie cilvēki saprata, ka šī ir viņu pēdējā stundiņa. No rīta cilvēkus formēja ierindās. Bija jāstāv ar seju pret sienu. Ja kāds pakrita, viņu ar gumijas stekiem smagi piekāva apsargi. Sita arī sievietēm un bērniem. Pusdienlaikā pagalmā iebrauca kravas auto. Tajā sadzina sievietes. Viņi rāva tās aiz matiem, sita. Šāds kravas auto ieradās reizi stundā."*

Ebreju spaidu darbu izmantoja arī nacistu kontrolē esošajā Korķu fabrikā

Viņi bija nolemti nāvei. Tomēr notika brīnums. Uzzinājis, ka Sieviešu cietumā sagūstīti viņam pakļautie spaidu darbu veicēji, vācu jūrasspēku inspektors Frīdrihs Krolls ieradās, lai savāktu "savējos ebrejus". Viņš uzstāja, ka viņam uzticētajā Korķu fabrikā nepieciešami darbinieki, tāpēc strādniekus jāatbrīvo. Visiem, kuri it kā strādāja pie Krolla, bija jāsastājas rindā un jāpamet cietuma pagalms. Šo izdevību izmantoja arī Haja. Lai arī viņa Korķu fabrikā nebija strādājusi ne dienu, nojaušot, ka šāda rīcība var paglābt viņu ar bērniem no drošas nāves, cieši satvēra dēlus un izgāja pa cietuma vārtiem. 

Hajas/Ļubas pirmskara foto no Feigersonu ģimenes arhīva

Ar savu spontāno, bet izlēmīgo rīcību Haja sev un dēliem izcīnīja vēl divus dzīvības mēnešus. 1942. gada 11. februārī pie viņu dzīvokļa durvīm jau atkal stāvēja varmākas... "Tāpat kā pirmajā reizē ieradās vācu virsnieks un latviešu policija. Pēc saraksta izsauca mūsu vārdus. Lika saģērbties. Ziema bija barga, daudz sniega. Māte man saka, lai aizskrienot pie mūsu paziņas - kāda drēbnieka, kas strādāja cietumā [Abrams Gurēvics; 1888-1944; drēbnieks; dzīvoja un strādāja Zivju ielā 5]. Varbūt šis varot kā palīdzēt. Apģērbos, gāju pie durvīm, bet tur - šucmanis priekšā. Eju pie sētas durvīm - tur policija stāv. Tā nu es izlēcu no otrā stāva un aizgāju pie paziņas, pie kuras mamma bija sūtījusi. Bija vakars, klauvēju pie durvīm, bet neviens neatbildēja. Pagriezos un devos atpakaļ uz mājām. Kad atgriezos, neviena vairs nebija. Dzīvoklis bija aizslēgts."**

Haju ar viņas jaunāko dēlu Josifu nogalināja Šķēdē. Turienes kāpas kalpoja par nāves izpildes vietu ne tikai decembrī nogalinātajiem ebrejiem, bet visiem citiem režīmam netīkamiem, nevēlamiem cilvēkiem - romiem, par komunistiem nodēvētiem liepājniekiem, ebreju slēpējiem, psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem un tiem ebrejiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nebija nogalināti jau 1941. gada decembrī. 

"Mamma un mazais brālis palika Šķēdes kāpās."*

Sjoma [zēns baltās drēbēs] savu tuvinieku ielokā. Foto redzami gan tēvs, gan mātes māsas, māsasvīrs Vulfs Traubins. Zēns kaklasaitē - Sjomas vecākais brālis Genohs. Foto visdrīzāk tapis pirms 1937. gada, jo ģimenes portretā nav pastarīša Josifa. USC Shoah Foundation

Zēns lūdza palīdzību bijušajai kaimiņienei un mammas draudzenei Annai Ēvelei Pētera ielā 12. Sieviete, saprotot, ka riskē ar  ģimenes, tai skaitā pusaugu dēla Heinriha  drošību un dzīvību, tomēr paslēpa bijušo kaimiņpuiku. "Viņa mani nedēļu turēja pagrabā. Viņa nesa man ēdienu un neļāva iet ārā. Man bija aizliegts vazāties apkārt, bija spainis tualetei. Viņa rūpējās par mani - nesa ūdeli, lai varu padzerties un nomazgāties. Nogaidīja, kad vairs netvarsta pa ielām, tad izlaida ārā."*

Anna Ēvele, dzimusi Beinere (1896-1974)

Zēns atrada vēl nenogalinātus ebreju draugus un paziņas, devās uz spaidu darbiem Karostas darbnīcās. Taču visu šo laiku viņš veiksmīgi izvairījās no ebreju tvarstīšanām.  "Apmēram divus mēnešus staigāju no paziņas pie paziņas. Vakarā iznācu uz ielas un meklēju, kur pārnakšņot. Klaiņoju no mājas uz māju. Naudas man nebija, vien šis tas palicis no mājām - mainījos ar dažādām lietām."**

Reiz, iespējams tas bija aprīlis, zēnu tomēr noķēra kāds latviešu policists. Solomonu arestēja. Nakti viņš pavadīja cietuma kamerā, bet pret rītu viņu ar vēl dažiem ieslodzītajiem ar kājām veda uz Šķēdes pusi. Viņš atpazinis virzienu un sapratis, ka jābēg. Nogaidījis brīdi, kad ieslodzītos ved garām Ziemeļu kapiem, Solomons izmuka. Pakaļ neviens nedzinās, tikai izšāva pāris lodes bēgļa virzienā. Sjoma atbēga atpakaļ uz pilsētas centru. Jau atkal patvērumu deva Anna Ēvele. "Kad apsēdos, es sapratu, ka nevaru pacelt kāju. Viņa atsēja kurpi un ieraudzīja, ka tā pilna ar asinīm. Lode bija sašāvusi man kāju. Anna atveda dakteri, kas izvilka lodi un sašuva. Kad varēju staigāt, gāju prom. Biju tur kādu nedēļu vai 10 dienas."*

Sjomas klaiņošana beidzās 1942. gada jūlijā, kad atvēra Liepājas geto. Zēnam šķita, ka vismaz tad viņu netvarstīs pa pilsētas ielām. "Es pats dzīvoju vecpuišu mājā. Tur dzīvoja visi vientuļi vīrieši un bez vecākiem palikuši bērni. Dzīvoju lielā istabā ar 20 gultasvietām. Katram bija sava gulta." Gandrīz 12 gadus veco Solomonu sūtīja ganīt govis un kazas. 

Liepājas ebreju geto piemiņas akmens Kungu ielā 29
Liepājas pilsētas publicitātes foto

Liepājas geto likvidēja 1943. gada 8. oktobrī. Visus tajā ieslodzītos nosūtīja uz Rīgā esošo Mežaparka koncentrācijas nometni. Solomons izturēja arī šos skarbos, necilvēcīgos apstākļus. 1944. gada vasarā novārdzinātos, dzīvi palikušos ebrejus ar kuģiem nosūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni netālu no Gdaņskas. Pusaudzi nodarbināja dažādās satelītnometnēs. Arī Štuthofā uz cilvēcību nevarēja cerēt.

Solomona/Šoloma/Šolema/Sjomas Feigersona ieslodzītā personas kartīte. Dzimšanas datums norādīts kļūdaini. Iespējams Solomons sevi uzdevis par vecāku
Arolsen Archives

"Bija bloka [Solomons bija ieslodzīts 13. blokā] vecākais, kurš dalīja ēdienu. Atceros, ka reiz stāvēju rindā pēc porcijas. Rinda neizskatījās pietiekoši taisna, tāpēc vecākais ņēma rokās karoti, ar kuru dalīja ēdienu, un ar tās palīdzību "iztaisnoja" rindu, sitot pa galvu. Es toreiz saņēmu pamatīgu belzienu. Redziet? [rāda rētu]. Asinis tecēja kā trakas, toties savu porciju es saņēmu."**

Par spīti necilvēciskiem pārbaudījumiem, vardarbībai un ļaunumam, Solomons izdzīvoja. Pēc obligātā dienesta padomju armijā kādreiz šajās ielās vajātais Solomons vienmēr savai glābējai aiznesa torti dzimšanas dienā. Vēlāk viņam izdevās pārcelties uz Izraēlu. Viņam ir kupla ģimene, bērni un mazbērni jūtas piederīgi Izraēlai, bet zina arī stāstus par pilsētu, ar kuru Feigersoni reiz bija saistījuši savas cerības par labu dzīvi, drošu nākotni saviem bērniem. Solomons bija viens no tiem Holokaustā izdzīvojušajiem, kurš stāstīja par pieredzēto ne tikai savai ģimenei, arī publiskos pasākumos. Tagad, kad viņa vairs nav, tas ir mūsu rokās - nest atmiņas par tā laika notikumiem nākamajām paaudzēm un pieminēt šajā naida paisumā nogalinātos cilvēkus. 

___________

*Šeit un citviet - citāti no Solomona Feigersona  1996. gada intervijas.  /// Maija Meiere-Oša arn Žanis Lipke Memorial gratefully acknowledges the USC Shoah Foundation for allowing us to use transcripts of the following testimonies: [Solomon Feigerson (1996)] For more information: http://sfi.usc.edu/” No ivrita tulkojusi Lolita Tomsone.

** Šeit un citviet citāti no Solomona Feigersona 1982. gada intervijas. No vācu valodas tulkojusi Aija Gusare.