Liepu iela 27: pirms Krievijas ģenerālkonsulāta un bērnudārza

Šī gada 24. februārī notikušais nelikumīgais, neizprovocētais Krievijas iebrukums Ukrainā Rietumu pasauli izmainījis līdz nepazīšanai. Mēs visi elpu aizturējuši ik dienu lasām ziņas, domājam, kā varam palīdzēt un atmināmies mūsu pašu pārdzīvoto Otrā pasaules kara gados. Daudzviet pasaulē pie Krievijas vēstniecībām notiek protesti, tiek izraidīti daudzi agresora valsts diplomāti. 

Mana dzimtā Liepāja nav izņēmums - šis karš un pasaules atbildes reakcijas uz to skar arī liepājniekus. Jau pirmajās kara dienās bija liepājnieki, kuru sirdsapziņa lika viņiem doties protestēt pretim Krievijas ģenerālkonsulātam Liepu ielā 27. Nu nams stāv tukšs. Katra diena nes jaunas ziņas par Krievijas armijas pastrādātajiem noziegumiem pret Ukrainas civiliedzīvotājiem, un neviens zīlnieks mums šobrīd nevarēs nekļūdīgi pateikt, kad beigsies šis brutālais, bezjēdzīgais karš, kā mēs visi sadzīvosim nākotnē un cik paaudzes būs nepieciešamas, lai mēs atgūtos no šajos drusku vairāk kā divos mēnešos redzētā, dzirdētā, piedzīvotā. 

Šis man šķita īstais brīdis, lai uzrakstītu stāstu par namu Liepu ielā 27, kurš man asociējas pilnīgi ar citiem laikiem un ļaudīm kā varbūt daudziem citiem šo rindu lasītājiem. Drīz vien pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šajā namā sāka plīvot Krievijas karogs, jo šo skaisto, romantisko ēku par savu mītnes vietu bija izvēlējies ģenerālkonsulāts. Tomēr iespējams, ka kāds no šī ieraksta lasītājiem ir pavadījis šajā namā saulainākās savas bērnības dienas, jo te vairākas desmitgades atradās Liepājas pilsētas 5. bērnudārzs. Savukārt, man kā cilvēkam, kuru īpaši interesē Liepājas ebreju vēstures epizodes - gan skaistās, gan traģiskās - šis nams asociējas ar laiku, kad šeit saimniekoja liepājnieku Rathausu-Epšteinu dzimta. 

Nams Liepājā, Liepu ielā 27
Pirmskara foto no Guntara Zariņa privātkolekcijas

Par namu Liepu ielā 27 publiski atrodama ļoti skopa informācija. No godalgotās Jāņa Krastiņa grāmatas "Liepāja. Jūgendstila arhitektūra" uzzinām, ka mājas pirmais īpašnieks bijis Edvards Smits. Nama būvdarbus vadīja sava slavenā tēva ne mazāk slavenais dēls - Maksis Teodors Berči (1871-1935) - pēc Berlīnes arhitekta Gustava Jēnikes (Gustav Jänicke; 1870-?) 1913. gadā apstiprināta projekta. 

Gustavs Jēnike Liepu ielas namā atkārto jau divos Berlīnes namos pielietoto estētiku - 20.gs. sākumā tik iemīļoto vācu "dzimtenes stilu" jeb nacionālo romantismu vācu izpratnē

Gustava Jēnikes personība ir miglā tīta arī tiem Berlīnes muzejniekiem, kuriem prasīju padomu. Man izdevās noskaidrot pavisam maz. Piemēram, lielākais Gustava Jēnikes Vācijā uzbūvētais projekts ir Bonnas Universitātes un Elijas Helterhofas Bekingas (Elly Hölterhoff-Böcking-Stiftung) fonda 1902. gadā izsludinātā arhitektu konkursa rezultātā tapusī sieviešu izglītības iestāde. Gustavs Jēnikes projekts ar nosaukumu "Pēdējā roze" ieguva pirmo vietu, sākās celtniecības darbi un 1906. gadā namā ievācās jau pirmās izglītoties gribošās jaunkundzes. Visas ēkas radījis viens, nacionālā romantisma piesūcies prāts. Sazinoties ar Berlīnes muzejniekiem, izdevās noskaidrot, ka Gustavs Jēnike bijis Ādolfa Hitlera vadītās Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas biedrs. Vismaz pagaidām nav izdevies noskaidrot, kāda bija viņa dzīve Hitlera Vācijā un kad viņš miris. 

Lielākais no Gustava Jēnikes realizētajiem projektiem t.s. Pēdējā roze 
1910. gada foto 

Profesors Jānis Krastiņš savā pētījumā namu Liepu ielas 27 raksturo šādi: "Ēkā ir neparasti plašas telpas un visas labierīcības, tostarp siltā ūdens apgāde, kas tajos laikos bija retums. Pirmajā stāvā ap lielu, gaišu priekštelpu saulainajā dienvidu pusē izkārtotas galvenās reprezentācijas telpas - kabinets, gandrīz 40 m² liela dzīvojamā istaba un ēdamzāle, bet pretējā pusē atrodas kāpnes, garderobe, tualete, virtuve un citas palīgtelpas. Dzīvojamo istaba un ēdamzāli savieno sienā iebīdamas durvis. Otrajā stāvā saimnieku guļamistabai piekļaujas brokastu telpa un biljarda zāle. Tur ir arī divas guļamistabas viesiem, vannas istaba, ģerbtuve, tualete, noliktava un citas telpas."

Tomēr manu pētījumu fokusā ir nevis arhitektūra, bet liepājnieku, īpaši ebreju izcelsmes, likteņi Otrā pasaules karā. Tāpēc mani piesaistīja uz nama fasādes iestrādātā plāksne ar uzrakstu latviešu un krievu valodā: "Hermanim Epšteinam, viņa sievai Emmai, meitai Malkai, dēliem Moisejam un Aronam, kuri gāja bojā 1941.-1942.g. No Rathauzu [aut. - pirmskara dokumentos: "Rathausu"] ģimenes 1994." Kas ir šie Epšteni un Rathausi?

2015. gada portāla "irLiepāja" rakstā par namu atrodama šāda informācija: "Liepājas namīpašnieku saraksta liecina, ka Smits savu īpašumu saglabājis vismaz līdz 1930. gada vidum. Savukārt 1938. gadā kā ēkas īpašnieks minēts E. Epsteins [aut. - Hermanis Epšteins]. Zemesgrāmatā pieejamā informācija vēsta, ka 1994. gadā ēka denacionalizēta Maksimam Ratgauzam [aut. - Rathausam], Arkādijam Ratgauzam un Annai Ratgauzai, dzīvojošiem ārzemēs."

Liepājnieku Epšteinu ģimene katram Holokausta pētniekam ir labi zināma. Šīs dzimtas sievietes un bērnus īsi pirms viņu brutālās nonāvēšanas fotografējis SS-šarfīrers Karls Emīls Strots [Karl Emil Strott]. Pateicoties Dāvida Zivcona drosmei un izlēmībai, dažas no slepkavas uzņemtajām masu slaktiņa fotogrāfijām saglabājušās, izmantotas tiesu prāvās pret nacistiem un apskatāmas daudzos Holokaustam veltītos muzejos. Tiem, kam interesē šī tēma, iesaku iepazīties ar franču vēsturnieku pētījumiem - Nadīnas Fresko (Nadine Fresco) izdevumu "Ebreju nāve. Fotogrāfijas" un Filipa Labruna (Philippe Labrune) filmu "Sorella - Šoa bērns" (Sorella, une enfant dans la Shoah). Pastāv versija, ka attēlā redzamas citas ģimenes sievietes, taču es šoreiz paļaušos uz franču kolēģu versiju. 

Gan Rathausi, gan Epšteini bija dzimuši auguši liepājnieki. Pagaidām par šīs dzimtas pirmsākumiem zinu tikai to, ka 1886. gadā Malkas un Arona Epšteinu ģimenē piedzima dēls Haims, saukts arī par Hermani, bet 1892. gadā pārim piedzima dēls Jēkabs. Pagaidām nezinu, vai šie bija vienīgie Arona un Malkas dēli. Diemžēl nav, kam paprasīt padomu. Jāpaļaujas, ka kādreiz uzduršos kādai dokumenta strēlītei, kas atbildēs uz šo jautājumu. Manuprāt, brāļiem bijusi arī vismaz viena māsa - 1897. gadā dzimusī Eva/Hava Epšteina. Dzimtā bijusi tradīcija bērnus saukt vecvecāku vārdos, tāpēc pētniekiem ir viegli noteikt radniecību.

Jaunākais dēls Jēkabs (1892-1941), pēc nodarbošanās tirgotājs, bija precēts ar Rozu Sakeru (1898-1941). Ģimenē auga meita Sorella (1931-1941). 

1935. gada tautas skaitīšanā atrodamas ziņas, ka J. Epšteins tobrīd bijis ekspedīcijas kantora īpašnieks Foto: Zudusī Latvija

Ģimenes mājvieta bija dzīvoklis Kūrmājas prospekta 27. namā - pavisam netālu no parka un jūras. Par ģimenes finansēm rūpējies Jēkabs viens pats, par Rozas izglītību un interesēm man ziņu nav, visos dokumentos viņa reģistrēta kā mājsaimniece.

1935. gada tautas skaitīšanas kartītē redzams, ka Roza pratusi latviešu, franču un vācu valodu. Kā ģimenes valoda norādīta "žīdu", kas nozīmē, ka Epšteini mājās runājuši jidišā nevis smalkajām aprindām raksturīgajā vācu valodā
LVVA

Jēkabam bijuši dažādi ienākumu avoti. Vispirms jau pieminētais ekspedīcijas kantoris. Presē atrodamas ziņas, ka viņš laikā no 1934. līdz 1938. gadam bijis kinoteātra "Kino Palass" nomnieks. Tieši pirms padomju okupācijas Jēkabs kopā ar Vladimiru Šūlmani un Frīdrihu Kumerovu apstiprināti par valdes locekļiem ragu apstrādāšanas paju sabiedrībā "Jupiters". Rūpniecības uzņēmumu nacionalizē 1940. gada augustā, tomēr Epšteinus nedeportē. Iespējams jau pirmās padomju okupācijas laikā viņi pārvācās dzīvot pie radiniekiem Pionieru ielā 20 [pateicoties pētnieces Vēsmas Lēvaldes atsaucībai un "raktspējai", es tagad zinu, ka tas ir koka namiņš Jēkaba Janševska ielā!], un viņus liktenīgajā naktī neatrada deklarētajā adresē? 

Ja tic 1941. gada tautas skaitīšanai, tad Rathausi un Epšteini savu nāves stundu sagaidīja Pionieru ielā 20.
Visdrīzā k tieši šeit ieradās slepkavas un viņu palīgi, kuri ģimenes sievietes aizveda vispirmsuz t.s. Sieviešu cietumu, bet pēc tam uz Šķēdes kāpām
LVVA

Epšteinus nogalināja otrā totalitārā vara, kas pakļāva Liepāju un liepājniekus. 1941. gada jūlijā, t.s. "ebreju vīriešu akcijā" pie bākas nogalināja Jēkabu, bet viņa sievu un meitu - 1941. gada decembrī t.s "Šķēdes akcijā". Tik neitrāls vārds, bet kādas šausmas, cik daudzu nevainīgu līdzcilvēku nāves tas sevī ietver. Šobrīd taču arī notiekot tikai "specoperācija". Cik ilgi gan šo frāzi jāatkārto, lai distancētu sevi no brutālās realitātes, ka notiek karš, ka noticis iebrukums svešā valstī, ka par šāviņu mērķi tiek izvēlētas daudzdzīvokļu mājas, ka bumbas krīt uz civiliedzīvotājiem, ka iebrucēji spīdzina, izvaro un nogalina ikvienu - jaunu vai vecu? 

Jēkaba un Rozas Epšteinu portreti 1928. gada pasu izdošanas grāmatā
LVVA

Vecākais Epšteinu dēls Haims/Hermanis (1886-1942) arī nodarbojies ar uzņēmējdarbību. 1930. gada presē atrodamas ziņas, ka viņš bijis a/s "Liepājas tirgotāju banka" valdē. 1939. gadā šī kredītiestāde pārtop par  "Ziemeļu banku", un Hermanis Epšteins skaitās tās Liepājas nodaļas vadītājs ar "mājokli" Liepājā, Lielā ielā 11/13. Bankai bijusi filiāle arī Ventspilī, Pils ielā 16, bet galvenais uzņēmums atradās Rīgā, L. Jēkaba ielā 16. Bankas valdē turpina darboties Hermanis Epšteins. No darba brīvajā laikā Hermanis nodarbojas arī ar labdarību un īsi pirms kara bijis 1905. gadā dibinātās Liepājas Nabadzīgo slimo ebreju palīdzības biedrības "Linas Hacedek" priekšnieks. Hermanis, viņa sieva un trīs bērni par mājām sauc bēdīgi slaveno namu Liepu ielā 27. Pieļauju, ka jau padomju okupācijas laikā ģimene zaudēja savas tiesības uz skaisto īpašumu. Nacistu okupācijas laikā tur dzīvoja vien mājas pārvaldniece Anna Pērkone ar [iespējams] dzīvesbiedru Jāzepu, un trijos dzīvokļos saimniekoja vācu karaspēks. 

Hermana sapņi un plāni apraujas padomju okupācijas gadā. Liepājas pirmskara ebreju datubāzē norādīts, ka Hermani 1941. gada 13. janvārī Rīgā arestēja NKVD, un viņš bija viens no tiem vairāk kā 15 000 cilvēkiem, kurus tā gada 14. jūnijā padomju vara deportēja uz Sibīriju. Diemžēl Hermanis neizdzīvoja - par viņa nāves dienu tiek nosaukts 1942. gada 7. jūnijs. Savu jaunāko nacistu noslepkavoto brāli viņš pārdzīvoja vien par nepilnu gadu. 

Mūsdienās namā Jēkaba ielā 16 saimnieko Saeima
Attēls no Wikimedia

Neparasts ir Hermaņa sievas Emmas liktenis un stāsts, kā es beidzot ieraudzīju viņas seju. Hermanis 1920. gadu sākumā apprecēja liepājnieci Emmu Rathausu (1894-1941). Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabājušies viņas izglītības dokumenti - pieteikums studijām Latvijas Universitātē, liecību noraksti, studentes kartīte u.c., kas palīdz pa mazam gabaliņam salikt sievietes jaunības dienu stāstu. Emma tiekusies uz izglītību. 1913. gadā viņa iestājās Pēterburgas Psihoneiroloģijas institūtā, kur "noklausījusies sešus semestrus", tur 1914. gadā nokārtojusi arī eksāmenu latīņu valodā. 1920. gadā Emma vēlējās iestāties Latvijas Universitātes Matemātikas fakultātē un studēt dabaszinības. No dokumentiem redzams, ka dažus no kursiem Emma noklausījusies, taču tad studijas pārtraukusi. 

Daži no kursiem, kurus Emma pirms studiju pamešanas paspēja noklausīties
LVVA

Tomēr interesanta ir viena kļūda Emmas sniegtajās ziņās. Viņa norādījusi, ka pabeigusi A. Gessau sieviešu ģimnāzijā astoņas klases un absolvējusi to 1912. gadā. Meklējot informāciju par šo mācību iestādi, uzdūros ziņai, ka Valsts Viļņas Gaona ebreju muzeja krājumā atrodas 1911. gada absolventu fotogrāfija. Cerot, ka varbūt tur būs minēts Gessau kundzes pilnais vārds, sazinājos ar muzeju. 

A. Gessau sieviešu ģimnāzijas reklāmas sludinājums laikrakstā "Liepājas Atbalss"
1911. gads

No informācijas presē varam spriest, ka mācību iestāde pastāvējusi Liepājā jau 1906. gadā. Ģimnāzija vispirms atradās Kungu ielā 2, bet vēlāk pārcēlās uz daudz plašāku un krāšņāku namu Kūrmājas prospektā 34. Diemžēl ēka līdz mūsdienām nav saglabājies. Sākumā tā bijusi "piecklasīga sieviešu proģimnāzija", bet vēlākos gados - "astoņklasīga sieviešu ģimnāzija". Izglītības iestādes telpās 1910. gadā pa vakariem notikušas Liepājas Pedagoģiskās biedrības lekcijas, bet 1911. gada aprīlī divdesmit A. Gessau ģimnāzijas audzēknes kopā ar citu mācību iestāžu skolēniem devušies ekskursijā uz Rīgas pedagoģisko izstādi. 

Atklātnīte ar A. Gessau sieviešu ģimnāzijas ēku no Guntara Zariņa privātkolekcijas

Ar mācību iestādi saistīts arī neliels skandāls. 1911. gada martā A. Gessau kundzei nācās brīdināt savas paziņas, ka viņas vārdu nelietīgi piesauc kāda krāpniece. Negodīgā jaunā sieviete prasīja naudu it kā kādas trūcīgas skolnieces atbalstam un uzrādīja it kā pašas ģimnāzijas priekšnieces rakstītu vēstuli. 

Gessau kundze presē brīdina neticēt viltus lūgumam palīdzēt trūcīgai skolniecei
"Liepājas Atbalss" Nr. 71 (28.03.1911.)

Kamēr pētīju presi, saņēmu ziņu no Viļņas kolēģiem. Vispirms jau vilšanās - A. Gessau kundzes pilnu vārdu tā arī neuzzināju, taču ir nācis klāt vēl viens burts iniciālī - "E".  Rūgta vilšanās ar saldu prieku par to, ka vismaz varu viņai ieskatīties sejā. 

A. E. Gessau kundzes portrets. 1911. gads
Valsts Viļņas Gaona ebreju muzeja (Vilniaus Gaono žydų Istorijos muziejus)
krājums

Turpinu pētīt saņemto foto. Un pēkšņi - negaidīts pārsteigums! Izrādās Emma ir vai nu sajaukusi, vai melojusi par savu izlaidumu 1912. gadā. Patiesībā viņa ģimnāziju absolvējusi gadu ātrāk. Te nu viņa ir! Vispirms ieraugu tikai profilu, bet pēc rūpīgākas atsūtīto materiālu izpētes ieraugu viņu visā skaistumā. 

Emmas Rathausas portrets. 1911. gads
Valsts Viļņas Gaona ebreju muzeja (Vilniaus Gaono žydų Istorijos muziejus)
krājums

Cik skaista sakritība! Kāda liktenīga nejaušība! Viļņas muzeja krājumā neviena neatpazīts, nenovērtēts guļ portrets ar jauno sievieti, kuru esmu tik ļoti cerējusi kādreiz ieraudzīt. Abu Epšteinu brāļu sievas - Rozu un Emmu, kā arī viņu bērnus - Sorellu, Malku/Miu, Moiseju/Maksi un Aronu - Karls Emīls Strots nofotografēja īsi pirms viņu brutālās nāves Šķēdes kāpās. Emma ar viņai mīļajiem cilvēkiem iemūžināta pret viņu gribu un vismelnākajā savas dzīves stundā. Manuprāt, ir svarīgi uzmeklēt citas šo cilvēku fotogrāfijas, kur viņi iemūžināti ar viņu atļauju un tādi, kādi gribētu palikt mūsu atmiņās - safrizēti, glītos tērpos, laimīgi un drošībā.  

Kā jau iepriekš minēju, Emma un Hermanis par savu ģimenes ligzdiņu izvēlējās namu Liepu ielā 27. Paralēli mājsaimniecības vadīšanai un trīs bērnu audzināšanai Emma, līdzīgi kā vīrs, nodarbojās ar labdarību. Viņa bija Liepājas pilsētas bērnu aizgādības komitejas sabiedriskās palīdzības sekcijas locekle. Par godu Liepājas atbrīvošanas gadadienai šī sekcija organizējusi ziedojumu vākšanu dažādu tautību trūcīgiem pilsētas bērniem.

Ziedojumus bija iespējams atstāt arī Liepu ielas 27. namā
"Kurzemes Vārds" Nr. 258 (12.11.1938.)

Emma Epšteina nāca no Rathausu dzimtas. Tātad tiem Rathausiem, kuri Emmas un viņas ģimenes piemiņai uzlikuši plāksni, ir jābūt viņas radiniekiem. Tā arī ir! Tie ir Emmas brāļa - arī Hermaņa - bērni. 

Hermanis Rathauss (1896-1943) arī bija nodomājis studēt Latvijas Universtātē. Arhīvā atrodams viņa pieteikums Ķīmijas fakultātē ar lūgumu atļaut studēt inženierzinātni. Taču studijas viņš nav uzsācis. 

Dažādos dokumentos un preses publikācijās Hermanis pierakstīts gan kā "Rāthauss", gan "Rātgauzs", gan citādākās uzvārda variācijās
LVVA

Kad 1927. gada augustā Hermanis Rathauss grasās apņemt par sievu Hermaņa un Jēkaba Epšteinu jaunāko māsu Havu, līgavainis presē ir nosaukts par tirgotāju, bet līgava par skolotāju. 1928. gada 20. februārī Hermanis uzsāka savu biznesu Daugavpilī, kur Saules ielā 14 atvēra stearīna sveču rūpnīcu "Neva". Kamēr vīrs organizē biznesu Daugavpilī, viņa jaunapņemtā sieva ar pirmdzimto Āronu/Arkādiju un dvīņiem Mozu/Maksimu un Annu dzīvoja Liepājā, Uliha ielā 20. 

Hermaņa Rathausa un viņa jaunapņemtās sievas Havas/Evas 1928. gada pasu foto
LVVA

 

Vēlāk Hermanis reģistrēts kā atbildīgais biedrs Liepājas apvienoto ziepju fabriku sabiedrībā "Olm", kurai "sēdeklis" atradās Liepājā, Esperanto ielā 11, bet bija arī nodaļa Daugavpilī, Teātra ielā 20. 

1936. gada izdevumā "Vadonis pa Daugavpili" minēti divi Hermana Rathausa ienākumu avoti - fabrikas "Neva" un "Olm"

Visbeidzot 1940. gada februārī presē atrodamas ziņas, ka Hermanis Rathauss bijis sava svaiņa vietnieks a/s "Ziemeļu banka" Liepājas nodaļā. Šāds cilvēks padomju varas acīs bija šķiras ienaidnieks, tātad deportējams ar visu ģimeni. 

1941. gada jūnijā visa Rathausu ģimene tika arestēta un izsūtīta uz Sibīriju. Sievu un bērnus no nama Uliha ielā 20, kas jau bija pārsaukta par Uzvaras ielu, izsūtīja uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu. Liepājas pirmskara ebreju datubāzē rakstīts, ka Hava no Sibīrijas neatgriezās - pēc atbrīvošanas viņa gājusi bojā nelaimes gadījumā. 

Kara šausmas - izsūtījumu uz Sibīriju un Holokaustu - no dzimtas pārdzīvo tikai bērni - Arkādijs, Maksims un Anna

Savukārt, ziņas par Hermani atrodu 2006. gada Dr.habil.hist. Heinriha Stroda un vēsturnieka Vladimira Veremjeva sastādītajā dokumentā "Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956 (2567 Vjatlaga mocekļu īsbiogrāfijas)": "Rathauzs [Rathauss] Germans [Hermanis] Moiseja d., dzimis 1896.g. Liepājas pilsētā, ebrejs, PSRS pavalstnieks, no kalpotājiem, izglītība – nepabeigta augstākā, bezpartejiskais, grāmatvedības darbinieks, grāmatvedis, līdz arestam dzīvoja dzimšanas vietā, PSRS IeTK Sevišķā apspriede 02.12.1942.g. kā “sociāli bīstamam elementam” piesprieda brīvības atņemšanu uz 5 gadiem, termiņa sākums – 14.06.1941.g., termiņa beigas – 14.06.1946.g., ieradās Vjatlagā 09.07.1941.g. no PSRS IeTK Juhnovas LDN, miris 12.05.1943.g., 3.lagpunkts, Malij Sozima (aut. - Малый Созим) stacija, personālā lieta arhīvā – Nr. 41043."

"Staļins atņems veikaliņu, Hitlers - dzīvību." Tā teikuši ebreji, kuri dzīvoja reģionos, kurus skāra abu tirānu okupācija. Šo teikumu vienmēr atceros, kad redzu šādas dzimtas, kurās visšausmīgākā un traumatiskākā nakts - arests un izsūtīšana - izrādījās dzīvību glābjoša. "Cik nežēlīgs un brutāls bija laiks pirms astoņdesmit gadiem!" Tā es mēdzu teikt skolēniem, kuriem skaidroju 1941. gada notikumus. Izrādās, ka šāda brutalitāte un nežēlība var atkal pienākt pie mūsu namdurvīm. Reiz nākamās paaudzes stāstnieki rakstīs un stāstīs par 2022. gada notikumiem Ukrainā, un lasītājiem un klausītājiem atkal sastings asinis dzīslā no tā, ko cilvēks cilvēkam var nodarīt aklā naidā.