Karš izārdījis manu ģimeni

Katram Holokausta pētniekam ir kaut kas līdzīgs gadskārtai. Tā sastāv no datumiem, kas iespējams plašākam lokam neko neizteiks, taču mums tie ir īpaši datumi, kam pakārtojam savus plānus, gatavojam tiem veltītus pasākumus utt. Absolūtais minimums, kas būtu jāzina un jāpiemin katram Otrā pasaules kara pētniekam: 27. janvāris, 19. aprīlis, 4. jūlijs, 25. oktobris, 30. novembris un 8. decembris.  Kā cilvēkam, kas pēta dzimtās Liepājas vēsturi, man īpaši svarīgas ir arī 15.-17. decembra dienas, kad pilsētas pievārtē - Šķēdē - nežēlīgi noslepkavoja 2731 liepājnieku. Viņu vienīgais "noziegums" - ebrejiskā izcelsme. 

2021. gada 15. decembrī liepājnieki iededza sveces Līvas kapsētas ebreju daļā, lai pieminētu Šķēdes kāpās noslepkavotos ebrejus

Tāpēc nav jābrīnās, ka tad, kad manās rokās beidzot nonāca Jāņa Jaunsleina dienasgrāmata, mans pirmais impulss bija atvērt lapas, kur aprakstītas šīs Liepājas ebrejiem liktenīgās dienas, kad pilsēta piedzīvoja tās  lielāko traģēdiju - skaitliski lielāko civiliedzīvotāju slepkavošanu.

Jānis Jaunsleinis (1900-1968) pats savu dienasgrāmatu saucis
 "Manas dzīves dienas"

Jānis pirmo slaktiņa dienu atceras šādi:

"Pirmdiena, 1941. gada 15. decembris 

Šodien mūsu darba vietā ļaudis par citu neko nerunā, kā par slepkavību, kas notiek Šķēdes jūrmalā. Šī masveidīgā cilvēku iznīcināšana ir pārāk drausmīga, pārāk kliedzoša, lai par to klusētu. Par to šodien runā visā pilsētā. Arī šorīt mūsu strādnieki, kuri devušies agrāk pie darba, sastapuši lielu ebreju kolonu, kura aizdzīta uz Kara ostu. 

Ap pusdienas laiku no pilsētas ”Tosmarē” ierodas mūsu krāsotājs – vecais Jonass. Viņš ienāk cehā starp puišiem ļoti satraukts. Sāk runāt, bet balss aizlauzta. Vecais šņukst, un asaras līst pār vaigiem. Viņš šodien nokavējis darbu. Bijis pie vācu augstākā kunga, paša gebītskomisāra Alnora. Ko biedrs Jonass, simtprocentīgs Baltijas vācietis, kurš pats latviešu mēlē nav visai stiprs, meklēja pie gebītskomisāra kunga? Neko citu kā vienīgi mēģinājis glābt savu sievu. Tā šorīt paņemta no dzīvokļa un aizdzīta līdz ar citiem. Viņš ar šo kurlmēmo ebrejieti nodzīvojis laulībā trīsdesmit piecus gadus. Gebītskomisārs mūsu veco mālderi laipni pieņēmis. 

Kad večuks viņam izstāstījis savas lielās bēdas, augstais vācu kungs uzsitis viņam uz pleca un laipnā balsī teicis: "Neuztraucaties Jonasa kungs! Jūs vismazāk drīkstat par šo lietu uztraukties. Jums kā vācu tautības cilvēkam, ir labi zināmi mūsu "lielā fīrera" uzskati ebreju jautājumā. Personīgi es kā cilvēks jūtu Jums līdzi, bet līdzēt, kā redziet, šai lietā nevarēšu!" Ar šiem vārdiem audience, kura ilgusi tikai dažas minūtes, arī bija beigusies un vecais Jonass ar noliektu galvu un cepuri rokā izgājis no lielā kunga kabineta. Tā vecais "māldermeistars" mums šorīt cehā atstāstīja nelaimi, kas viņu piemeklējusi."

Katram pētniekam ir sava pieeja, kā viņš tver un atklāj pagātni, notikumus. Mani vienmēr interesējuši cilvēkstāsti - kā indivīds juties attiecīgajā laikā, kā domājis, kā vērtējis apkārt notiekošo. Pamanīt cilvēku notikumu virpulī un neļaut viņa piemiņai izgaists. 

Kas ir šis "vecais Jonass"? Kāda bija viņa šeit vārdā nenosauktā sieva? Viņai taču arī bija vārds, seja, rakstura īpašības, sapņi, atmiņas, nākotnes plāni, sāpes, prieki... Viņa bija cilvēks. 

Sievietes vārdu, dzīves datus un adresi, kā ierasts, palīdz noskaidrot Liepājas ebreju datubāze. Līna Jonass. Tas ir labs sākums.

Otrā pietura - periodika. Tajā atrodu apstiprinājumu, ka sieviete bijusi kurlmēma. Uzzinu, ka viņa bijusi arī azartiska, likumnepaklausīga, mācējusi noorganizēt izpriecu vakarus kazino stilā.

Laukstrādnieks Nr.9 
1926. gada 4. marts

Ja neesat vecās drukas draugi, tad atšifrēšu: "Kurlmēmo spēļu ellīte. Policija naktī plkst. 11 izdarīja piepešu revīziju kurlmēmās namiķes Linas Jonas dzīvoklī. Dzīvoklī atrada 15 personas, kuras spēlēja loto un kāršu spēli 21. Pārdodot dokumentus izrādījās, ka lielākā daļa spēlmaņu - kurlmēmi. Gandrīz visis amatnieki. Dažu vakaru nospēlētas uz "acīti" lielākas naudas summas. "Banka" un slepenās spēles konfiscētas. Lielas grūtības radās policijai pie protokola sastādīšanas, jo ar kurlmēmiem varēja sarunāties tikai ar zīmēm."

Bet, kā sauca "veco Jonasu", kurš lēja tik gaužas asaras par savu dzīvesbiedri, ar kuru kopā plecu pie pleca nodzīvoti 35 gadi?  Zinu, ka viņi kara laikā dzīvojuši Alberta ielā 11. Tur visus arī atrodu: Līna, viņas vīrs Teodors, dēls Johans, meita Elvīra un visdrīzāk mazdēls Herberts. 

1941. gada tautas skaitīšanā Alberta ielas 11. nama 13. dzīvoklī reģistrēti pieci Jonasi
LVVA

Iedzīvotāju sarakstam glīti klāt pierakstītie burti "V" un "Ž" šajā gadījumā nozīmē dzīvību un nāvi. "V" - vācietis - drīkst dzīvot, "Ž" - žīds - nogalināms. Kā gan var pieprasīt, lai mūsdienu ebreji tolerē šo vārdu, ja tas nesis tik daudz sāpju un nāvi? 

Vienīgā veiksme - bērni nesekos mātei līdzi masu kapā. Tie atzīti par vāciešiem. Labi, ka nacisti, vismaz šoreiz, nesekoja rabīnu likumiem. 1941. gada tautas skaitīšana ļauj ieskatīties ļaunuma birokrātijā. 

Agrāko Alberta ielu mūzdienās dēvē par Tērauda ielu
Google Maps ekrānšāviņš

Darbs vienmēr šķiet pusdarīts, ja man neizdodas atrast stāsta varoņu sejas. Veiksmes vai kādas dievišķas palīdzības vadīta man atradu sievietes ierakstu vienā no daudzajām Liepājas pirmskara pases grāmatām. 

Līna Jonass, dzimusi Foss. Izaka meita. Dzimusi 1876. gada 20. aprīlī, Aizputē. Nogalināšanas brīdī bijusi 65 gadus un gandrīz 8 mēnešus veca. 

Līnas Jonass 1928. gada pases foto
LVVA

Veiksme turpinās un vēstures mūza palīdz man atrast arī par vāciešiem atzīto Līnas bērnu sejas. 

Johaness Voldemārs Jonass, dzimis 1917. gada 13. martā, Liepājā
1933. gada pases foto
LVVA

Elvīra Marija Jonass, dzimusi 1922. gada 18. augustā, Liepājā
1938. gada pases foto
LVVA

Sāpīgu pagātnes artefaktu izdodas atrast periodikā. 1950. gadā publicēts Līnas un Teodora mazdēla Herberta Jonasa padomju propagandas caurvīts raksts, kas sāpīgi sasaucas ar šī brīža notikumiem okupētajās Ukrainas zemēs un smagsvara melu radiāciju, kas izstaro no šī kara agresorvalsts. 

Pionieris Nr. 4
1950. gada 6. aprīlis

Vai desmitgadīgais Herberts bija Elvīras dēls un šis raksts nozīmē, ka kaut kāda iemesla dēļ nogalināja arī viņu? No kurienes tieši puiku atveda padomju karavīri? Ar varu? Ar viltu? Kas ir šie "vistuvākie cilvēki"? Vai kāds no dzimtas bija palicis dzīvs? Šajā rakstā iespējams ir tikai viena patiesa frāze: "Karš izārdījis manu ģimeni."