Trīs liepājnieku trīs likteņi
Iepriekšējā bloga ierakstā izstāstīju par Rusineka pulksteņražošanas uzņēmumu Liepājā. Nu pienācis laiks pastāstīt par Jāzepa un Raisas Rusineku trim bērniem un viņu likteņiem.
 |
| Ezra (1914-1991), Hana Hadasa (1916-1941), Mirjama (1918-2014) Rusineki. 20.gs. 20.gadu otrā puse Rusineku ģimenes privātais arhīvs |
Jāzepa un Raheles Raisas Rusineku ģimenē auga trīs bērni: meitas Hadasa un Mirjama, dēls - Ezra. Vecāki uzskatīja, ka katram cilvēkam ir jābūt kādai profesijai, katram cilvēkiem jābūt izglītotiem. Arī sievietēm! Šāda veida domāšana nepiemita visiem pirmskara Liepājas vecākiem. Pat ne visiem ebrejiem! Par spīti tam, ko saka stereotips par labi izglītoto un pārtikušo ebreju, šķirstot Liepājas pasu izdošanas grāmatas, esmu uzdūrusies pietiekami daudz ebreju sievietēm, kuras parakstījās ar pirkstu nospiedumu, jo bija analfabētes. Viņu iespēju griesti bija apprecēties, būt labai mājsaimniecei, iznēsāt un dzemdēt daudz bērnu.
 |
| 1927. gadā Raisa Rusineka saņēma jaunu pasi. Tajā ierakstīti visi trīs viņas bērnu vārdi LVVA |
Vēl joprojām Latvijā dzīvo pāri, kuri īpaši priecājas tieši par dēla dzimšanu. Esmu bijusi kāda latviešu pāra kāzās, kur bija izkārti rozā un zilas krāsas rāpulīši. Kāzu viesiem bija jāmet nauda tajā rāpulītī, kura dzimumu bērnu viņi jaunajam pārim novēl. Gan monētas, gan papīra naudas zīmes bagātīgi krita tieši zilajā nevis rozā rāpulītī. Arī pats jaunais vīrs smējās, ka jau zem gultas nolicis cirvi, lai pirmdzimtais noteikti būtu dēls. Arī ļoti ticīga ebreja ģimenē dēls ir īpaši gaidīts. Ja ebreju pārim ir dēls, tad viņš varēs pēc vecāku nāves teikt kadiša lūgšanu gan pie kapa, gan nāves gadadienā. Rusineku pāri Dievs bija svētījis ar dēlu.
 |
| Ezras Rusineka kartīte 1935. gada Tautas skaitīšanā. Tobrīd jaunietis dienēja obligātajā militārajā dienestā, tāpēc viņa adrese nav norādīta. Pratis latviešu, vācu, franču valodas. Ģimenē runājis jidišā, bet pratis arī otru "ebreju valodu" - ivritu. LVVA |
Rusineku pāra pirmdzimtais - dēls Ezra - dzimis Liepājā, 1914. gada 11. maijā. No tā varam spriest, ka uz to brīdi Jāzeps un Raisa jau pieskaitāmi pie liepājniekiem, par spīti tam, ka abi dzimuši citās pilsētās un valstīs. Jāzeps piedzimis Pilicā, bet Raisa - Kauņā. Kā reiz teica brīnišķīgs gids, kurš pats dzimis Tbilisi, dzīvo un strādā Jeruzalemē, bet tobrīd vadīja ekskursiju Kauņā: "Ebrejam ir svarīga nevis tā vieta, kur viņš dzimis, bet kur kļuvis noderīgs." Šis apgalvojums gan nav patiess visos gadījumos, taču par Ezras vecākiem tā var teikt. Abi bija dzimuši citviet, bet saviem talantiem pielietojumu atrada Liepājā.
Sākumskolas vecumā Ezra apmeklēja vācu, bet vēlāk ebreju skolu. Paralēli vairākus gadus zēns mācījās hederā, kur apguva jūdaisma pamatus un ivritu. Vēlāk hederu nomainīja ebreju skautu vienība. Pēc tam - dalība ebreju jauniešu organizācijas "Betar" Liepājas nodaļā. Šo cionistu-revizionistu organizāciju 1923. gadā Rīgā dibināja žurnālists, publicists, dzejnieks Vladimirs (Zēvs) Žabotinskis (1880-1940). "Betar" varētu pielīdzināt mūsdienu jaunsargiem, jo paralēli tam, lai apgūtu, piemēram, lauksaimniecības gudrības, ebreju jaunieši gatavojās nepieciešamības gadījumā cīnīties par savas valsts izveidi ar ieročiem rokās. Vēsturnieki lēš, ka Latvijā bijuši apmēram 2000 "Betar" biedri, daļa no tiem - Liepājā.
 |
| Jauniešu organizācijas "Betar" biedri. Otrais no labās - Liepājas nodaļas sekretārs Ezra Rusineks. Rusineku ģimenes privātais arhīvs |
Darbošanos ebreju jauniešu organizācijā bija jāpārtrauc uz diviem gadiem. Pēc pamatizglītības iegūšanas tēvs Ezru nosūtīja mācīties pulksteņmeistara amatu Bezansonā, Francijā. Pilsēta arī mūsdienās lepojas ne tikai ar to, ka tur dzimuši Viktors Igo un brāļi Lumjēri, bet arī ar savu pulksteņražošanas tradīciju. Tēvs Ezram deva iespēju mācīties pie izcilākajiem Francijas pulksteņmeistariem. Viņa talantu un meistarību pulksteņu pārdevēji un nēsātāji novērtēja visu Ezras profesionālo mūžu.
Pēc atgriešanās no mācībām Bezansonā, Ezra atkal iesaistījās "Betar" kustībā un kļuva par Liepājas nodaļas sekretāru. Gan Ezra, gan viņa māsas sapņoja reiz pārcelties uz dzīvi Lielbritānijas mandātteritorijā Palestīnā, kur reiz ebrejiem būs pašiem sava valsts. Arī Ezras jaunākajai māsai Mirjamai bija aktīva sociālā dzīve Liepājas ebreju jauniešu kopienā. Jaunā sieviete iesaistījās Latvijas ebreju nacionāli-kulturālajā sporta biedrībā "Gordonija" un kļuva par vienīgo sieviešu dzimuma vadītāju biedrības Liepājas atzarā. Organizācija Latvijā pastāvēja no 1928. līdz 1937. gadam, tai bija pat sava avīze, dažādās pilsētās tā organizēja dažādus kulturālus un sportiskus pasākumus. Piemēram, 1936. gadā Daugavpils Stropu ciemā "Gordonijas" jaunieši noorganizēja bērnu karnevālu, kura ietvaros apbalvoja skaistākos un veselīgākos Stropu bērnus.
 |
| Mirjamas Rusinekas kartīte 1935. gada Tautas skaitīšanā. Varam uzzināt, ja viņa pratusi latviešu, vācu, angļu un abas šī reģiona "ebreju valodas" - jidišu un ivritu. LVVA |
Likumsakarīgi, ka brīdī, kad tēvs Mirjamai deva iespēju izvēlēties, kur studēt viņai interesējušo lingvistiku - Sorbonā vai Jeruzalemē, viņa izvēlējās "ostas pilsētu mūžības krastos". No visiem Jāzepa un Raisas bērniem tieši pastarītei Mirjamai izdevās pirmajai piepildīt sapni par pārcelšanos uz Jeruzalemi. Izvēle doties uz Tuvajiem Austrumiem jaunieti pasargāja no vecāku, brāļa un māsas likteņa.
 |
| Mirjamas Rusinekas 1927. gada pases foto LVVA |
Lēmums studēt Jeruzalemē izrādījās liktenīgs arī Mirjamas brāļa Ezras dzīvē. Lai taupītu līdzekļus, Mirjama dalīja istabiņu ar Liepājas paziņas,"Gordonijas" biedra māsu - Rozu Baronu. 1938. gada vasarā kāzas svinēja Mirjamas vecākā māsa Hana Hadasa un Bertolds Krāmers. Bija ielūgta visa ģimene - arī Jeruzalemē dzīvojošā Mirjama.
 |
| Ieraksts Hanas Hadasas pasē par stāšanos laulībā LVVA |
Jaunā sieviete ielūdza ģiemenes svētkiem pievienoties arī istabasbiedreni Rozu un piedāvāja apmaksāt ceļa izdevumus. Daiļā Roza ielūgumu pieņēma. Brauciens izrādījās liktenīgs - viņa satika Mirjamas glīto brāli, iemīlējās un pārcēlās uz dzīvi Liepājā. Par spīti Raisas neapmierinātībai par dēla izvēli, 26. novebrī Rusineku dzimtā svinēja vēl vienas kāzas.
 |
| Roza Barona (pa kreisi) ar draudzeni Rusineku ģimenes arhīvs |
 |
| Roza Barona un Ezra Rusineks apprecējās 1938. gada 26. novembrī Rusineku ģimenes arhīvs |
Pēc kāzām Ezra kārtoja dokumentus, lai jaundibinātā ģimene saņemtu atļauju pārcelties uz Lielbritānijas mandātteritorijā Palestīnā, bet sākās karš... Pirmajā padomju okupācijas gadā uz Sibīriju izsūtīja visus Liepājas Rusinekus t.sk. Ezras jauno sievu un gadu veco meitiņu Ilanu. Ezru pašu visdrīzāk deportēja ne tikai tāpēc, ka viņš bija turīga uzņēmēja dēls, bet arī tāpēc, ka bija aktīvs cionists. Tāds viņš palika arī pēc kara, jo Holokausta šausmas, Staļina laika ebreju vajāšanas nostiprināja Rusinekos pārliecību, ka ebreji aizsardzību un pilntiesību var iegūt tikai paši savā valstī.
 |
| Roza un Ezra priecājas par savu jaundibināto ģimeni un pirmdzimto. Trijotne nenojauta, ka viņus 1941. gada vasarā kopā ar mazuļa vecvecākiem deportēs kā "tautas ienaidniekus". Rusineku ģimenes arhīvs |
 |
| Uz Sibīriju deportēto Liepājas Rusineku kopbilde pēc kara. Ģimenes galva - Jāzeps Rusineks - nomira īsi pēc atbrīvošanas. Viņš apglabāts Rīgas Jaunajos ebreju kapos Šmerlī. Rusineku ģimenes arhīvs |
Atļauju atgriezties Rīgā Rusineki saņēma 1947. gadā. Tā paša gada septembrī nomira Jāzeps Rusineks. Ģimenes galvas loma nu gūlās uz Ezras pleciem. Vajāšanas pret Rusineku ģimeni viņu cionistiskās pārliecības dēļ turpinājās. Nācās domāt, kā sajaukt čekistiem pēdas, kā iegūt iespēju uz mierīgu dzīvi bez kratīšanām, pratināšanām un arestiem. Ģimenei nācās pamest Rīgu un apmesties uz dzīvi pie Azovas jūras - Taganrogā. Šī pilsēta kļuva par Rusineku jaunajām mājām uz 13 gadiem.
 |
| Ezra Rusineks Taganrogā, 1950.g. Rusineku ģimenes arhīvs |
1955. gadā Ezras mamma Raisa saņēma izsaukumu no Izraēlas. Taganrogā izbraukšanas atļaujas iegūšana vilkās ilgi un nesekmīgi, nācās atkal meklēt iespēju pārcelties uz dzīvi Baltijā. 1960. gadā Raisai izdevās noorganizēt pierakstu Rīgā, 1961. gadā viņa jau pārcēlās uz dzīvi Izraēlā. Tur sieviete dzīvoja līdz savai nāves dienai 1973. gadā. Arī Ezra ar sievu un bērniem meklēja ceļus, kā atgriezties Rīgā, bet pēc tam pamest Padomju Savienību un izbraukt uz Izraēlu. Rusineki pārcēla studijas un darbus uz Rīgu. Pierakstu LPSR galvaspilsētā viņi saņēma tāpēc, ka iemainīja savu Taganarogas dzīvokli pret daudz mazāku. Nepatikšanas sākās, kad Ezra 1963. gadā oficiāli iesniedza lūgumu atļaut viņam kopā ar ģimeni pārcelties uz dzīvi Izraēlā. Vairāk kā septiņus gadus Rusineki dzīvoja t.s. "otkazņiku" statusā. Piemēram, Ezras meitu atskaitīja no studijām un solīja atļaut viņai pabeigt pēdējo kursu tikai tad, kad tēvs atsauks savu iesniegumu. Atļauju izbraukt uz Izraēlu ģimene beidzot saņēma astoņus garus gadus vēlāk - 1971. gadā. Vispirms ģimene devās uz Vīni, bet vēlāk - uz Jeruzalemi. Pa ceļam Ezra piedzīvoja sirdstrieku. Bailēs, ka izceļošana aizkavēsies un varbūt vispār tiks atcelta, viņš atteicās no apstāšanās un medicīniskās palīdzības saņemšanu Minskā. Rezultātā smagi cieta sirds un turpmākos gadus nācās sadzīvot ar smagām veselības problēmām. Tomēr tas netraucēja viņam nodzīvot vēl 20 gadus Jeruzalemē un iekarot izcila pulksteņmeistara slavu.
 |
| Arī pēc tēva nāves viņa bērni uzklausīja komplimentus no bijušajiem Ezras klientiem, ka otra tik talantīga pulksteņmeistara kā Rusineks, viņi vairs nav satikuši Rusineku ģimenes arhīvs |
Vēl pirms izceļošanas uz Izraēlu Ezram radās iespēja uz īsu brīdi iegriezties dzimtajā Liepājā. 1965. gadā Ezras darbavieta organizēja ekskursiju uz Lietuvu. Tēvam līdzi aizbrauca arī tobrīd sešpadsmitgadīgais dēls Jāzeps. Mājupceļā tēvs paziņoja, ka viņi abi dosies uz Liepāju. Ezras dēls šo vizīti labi atceras: "Liepājā apmetāmies viesnīcā. Devāmies uz kādu ēku... Tagad es zinu, ka tā bija viņa ģimenes māja Julianes ielā. Mēs kāpām augšup pa trepēm, bet vien pāris pakāpienus līdz dzīvoklim, kur pavadījis savus skolas gadus, tēvs apstājās. Viņš stāvēja kā sastindzis vairākas garas minūtes līdz pateica: "Es nevaru tur ieiet..." Mēs pagriezāmies un izgājām no ēkas. Nākamajā rītā mēs aizbraucām pat neapskatījuši citas pilsētas vietas." Lai arī deportācija pašu Ezru, viņa sievu, bērnu un vecākus pasargāja no iznīcināšanas Holokaustā, pirmskara pasaule bija zudusi. Dzimtā Liepājā, bērnības māja kļuva par sāpīgu atgādinājumu par visu, kas tik brutāli un neatgriezeniski bija atņemts. Šo sajūtu trāpīgi raksturojusi Valentīna Freimane savu memuāru "Ardievu, Atlantīda!" nosaukumā.
Par spīti tam, ka vara jau tā Rusinekus nemīlēja, uzmanīja, vajāja un nelaida uz Izraēlu, Rīgā Ezra aktīvi iesaistījās atceres pasākumos un talkās Rumbulas mežā. Tur 1941. gada nogalē notika lielākā masveida civiliedzīvotāju noslepkavošana Latvijas vēsturē. Šis mežs bija arī vienīgā kapavietai pielīdzināmā vieta viņa skaistajai māsai Hanai Hadasai.
 |
| Hanas Hadasas Rusinekas 1933. gada pases foto, LVVA |
Hana Hadasa bija divus gadus jaunāka par Ezru. Pabeigusi skolas gaitas Liepājā, 1934. gadā Hana Hadasa devās uz Prāgu un apguva savas mammas pirmslaulību profesiju - modiste jeb cepurniece. Gluži kā ikoniskā modes māksliniece Gabriela jeb Koko Šanele, kuras impērija sākās ar cepuru veikaliņu, arī Rusineku sievietes būtu varējušas sevi uzturēt veidojot pēc jaunākās modes darinātas cepures. Hanai Hadasai, līdzīgi kā Koko Šanelei, par pielūdzēju trūkumu nekad nav bijis jāsūdzās. Viens jaunības dienu pielūdzējiem 1971. gadā Jeruzalemē uzrunāja Hanas Hadasas brāļameitu. Ezras tobrīd jau pieaugušie bērni bija tikko ieradušies Izraēlā un izgājuši pastaigā pa seno pilsētu. Brālis pamanījis, ka viņa māsu kāds no tālienes rūpīgi vēro. Beidzot vīrietis viņiem pienācis klāt un Ezras meitai jautājis, vai viņa neesot Hanas Hadasas Rusinekas radiniece. Saņēmis apstiprinošu atbildi, vīrietis esot vai palecies no prieka un atzinies, ka bijis neprātīgi iemīlējies viņas tantē, bet viņa apprecējusies ar citu. Līdzīgu gadījums atkārtojās 20 gadus vēlāk - Ezras dēlam biznesa tikšanās laikā kāds sirmgalvis jautājis, vai viņš gadījumā nav rads, viņaprāt, visskaistākajai jaunības dienu paziņai Hanai Hadasai Rusinekai, kurā viņš bijis neprātīgi iemīlējies.
 |
| Hana Hadasa Krāmere, dzimusi Rusineka. Rusineku ģimenes arhīvs |
Daiļā siržulauzēja Hana Hadasa, kuras otrais vārds "Hadasa" tulkojumā no ivrita nozīmē "mirte", 1938. gadā apprecējās ar 1909. gadā dzimušo rīdzinieku, namīpašnieku Bertoldu jeb Bubi Krāmeru. Jaunā ģimene par savu mājvietu izvēlājās Rīgu. Pēdējā viņu adrese, ko man izdevies atrast, ir nams, kuram pirms Pandēmijas katru dienu braucu un gāju garām - Kr. Valdemāra 57/59-26. Jaunais pāris bieži viesojies pie sievas vecākiem Liepājā. Par to liecina atzīmes Hanas Hadasas 1933. gada pasē.
 |
| Bertolds Krāmers 1926. gadā, LVVA |
 | ||
| Bertolds, saukts par Bubi, Krāmers Rusineku ģimenes arhīvs Man nav ziņu arī par to, kad tieši - 30. novembrī vai 8. decembrī - uz Rumbulu aizdzina daiļo Hanu Hadasu ar viņas bērnu uz rokām. Viņas brāļadēls saka, ka tas bija pirmās "akcijas" laikā - novembrī. Daudzām ebreju ģimenēm nav precīzu ziņu par savu tuvinieku nāves dienu. Viņi, es un jūs, ja esat redzējuši filmu "Tēvs Nakts", lasījuši Frīdas Mihelsones atmiņas "Es izdzīvoju Rumbulā" vai Māra Bērziņa romānu "Svina garša", varam iztēloties, kādas bija viņu pēdējās stundas.
Viņai pateica, ka jāsavāc mantas, bet ne vairāk kā 20 kg, lai dotos uz citu ieslodzījuma vietu. Viņu dzina pa apsnigušo ceļu. Nedrīkstēja atpalikt, nedrīkstēja pakrist. Viņai rokās bija gan līdzpaņemtās mantas, gan divgadnieks. Pirms Salaspils viņiem visiem lika pagriezties pa kreisi. Kolonnā atskanēja baiļu saucieni: "Mēs neejam uz Salaspili! Viņi dzen mūs mežā! Mūs visus nogalinās!" Tā arī notika. Viņai uz pirksta iespējams vēl bija zelta laulības gredzens. Ja vien viņa to nebija iemainījusi pret kādu maizes gabaliņu, zaļiem kartupeļiem vai kādu gardumu - medu, ievārījumu, cukura gabaliņu - dēliņam... Vai viņa gredzenu, ja tāds bija, nometa tur, kur to lika atstāt nacisti? Varbūt viņa to iemina zemē, lai nacisti tam netiktu klāt? Varbūt viņa to bija tālredzīgi iešuvusi mēteļa vīlē? Tad tas tika tam, kas vēlāk to ieguva savā īpašumā, piemēram, kādai šāvēja, kura to pāršuva sev vai klientei, kāda šāvēja vai kolonnas apsarga brūtei... Vai tiem, kas vēlāk nogalināto ebreju mantas pirka izsolēs. Šogad 30. novembra piemiņas brīdī pie Brīvības pieminekļa, es iedegšu sveci arī Hanas Hadasas - daiļās liepājnieces - piemiņai. Es centīšos nedomāt par viņu tikai tajā šausmu brīdī. Slepkavas un pārējie Rumbulā sadzītie ebreji viņu redzēja kailu, bailēs un aukstumā drebošu, ar savu dēliņu uz rokām. Iespējams izmisumā raudošu, iespējams apātiski tukšām acīm. Viņas mīļie viņu atcerēsies tādu, kāda viņa bija pirms pār Latviju pārlija ļaunuma lietus, piesūcinot zemi un cilvēkus ar tumšu naidu. Iededziet sveci viņas piemiņai. Atcerieties Hanu Hadasu tādu, kādu viņu redzēja viņas jaunības dienu pielūdzēji, draugi, māsa, brālis, vecāki un citi liepājnieki un rīdzinieki, kuru dzīves ceļi ar viņu krustojās. Lai būtu vieglāk iztēlē uzburt viņas smaidīgo seju, padalīšos ar brīnumainā kārtā paglābtām fotogrāfijām, kur daiļā Mirte - Hana Hadasa - ir skaista, modīga, izglītota, smaidīga, aušīga, koķeta, priecīga, drosmīga... Dzīva un laimīga.       |
Komentāri
Ierakstīt komentāru