Jēkabs, kuram "bija lemts izdzīvot"

Aizputes Kūdras fabrikā nodarbināto ebreju sarakstā, par kuru stāstīju iepriekšējā ierakstā, pieminēts 1922. gada 3. novembrī dzimušais Wagonheim Jankel. Tas ir tas pats Jankels jeb Jēkabs, kura vēstules glabājas Žaņa Lipkes memoriāla krājumā. Tas ir tas pats Jēkabs/Jankels, kuru kopā ar brāli Leibu/Ļevu un tēvu Markusu izglāba Žanis Lipke. 

Savas vēstules Lipkēm Vagenheims vienmēr parakstīja kā "Jēkabs"
ŽLM krājums

Jēkaba Vagenheima portrets no ŽLM kolekcijas

Jēkaba atmiņas publicētas Žaņa Lipkes memoriāla 2018. gadā izdotajā grāmatā "Cilvēkglābējs Žanis Lipke". No tām mēs uzzinām, kāds bijis jaunā vīrieša liktenis pēc atgriešanās no spaidu darbiem Aizputes Kūdras fabrikā. Vairākas reizes visu trīs Vagenheimu liktenis karājies mata galā, taču izdevās izglābties. Pats Jēkabs raksta: "Mums atkal veicās - vienkārši bija lemts izdzīvot!"

Aizputes Kūdras fabrikā nodarbināto ebreju saraksts parakstīts 1943. gada 2. oktobrī. Drīz pēc tam ebreju gūstekņus aizveda uz Rīgas geto.  Visi trīs Vagenheimi jau atkal bija kopā.  Viņus izšķīra novembra sākumā, kad likvidēja Rīgas geto. Jēkabs raksta: "1943. gada rudenī pēc Rīgas geto likvidēšanas mūs ar brāli Ļevu ieslodzīja "Kaizervaldes" nometnes autotransporta filiālē "HKP" [Heereskraftfahrzeugpark - bruņoto spēku motorizētais parks Ganu ielā], strādājām par krāvējiem, bet mūsu tēvu veda darbā uz gumijas fabriku "Meteors" Pārdaugavā [Lielā Nometņu iela 59]. Viņš tur strādāja pārī ar kādu Vācijas ebreju. Mums nebija ne mazāko šaubu, ka, Sarkanajai armijai tuvojoties Rīgai, vācieši iznīcinās visus dzīvi palikušos ebrejus. Tāpēc mēs izmisīgi meklējām izeju no šīs situācijas."

Pirmajam no nacistu valgiem izdevās izbēgt Markusam. Kaut kur bija nozudis viņa pārinieks. Markuss baidoties, ka viņu par biedra bēgšanu sodīs ar nāvi, arī pats nolēmis bēgt. Taču šī rīcība neplānoti apdraudēja dēlu dzīvības: "Fabrikā strādājošo nometinājuma vecākā bija vāciete no Vīnes. Viņa labi pazina mūsu ģimeni un tulīt paziņoja komandantam, ka bēglim Vagenheimam filiālē "HKP" atrodas divi dēli. Mūs ar Ļevu tulīt arestēja. Komandants pieprasīja "HKP" priekšniekam, lai par tēva aizbēgšanu mūs abus tulīt arī nošautu.  Taču tolaik jaunu ebreju darbaspēku nometnē vairs nepieveda, tādēļ priekšnieks apsolīja izrēķināties ar mums "piecas minūtes pirms evakuācijas". " 

Markusa Vagenheima 1925. gada pases foto, LVVA

Žanis Lipke savās atmiņās, kuras pierakstīja un grāmatā izdeva Dāvids Zilbermans, stāsta, ka Vagenheims pirms kara bijis ļoti turīgs uzņēmējs, kuram piederējuši spīķeri. 1940. gadā uzņēmums nacionalizēts, bet pats saimnieks brīnumainā kārtā nav deportēts. Iespējams Žaņa rīcībā bija nedaudz pārspīlētas ziņas par Vāgenheimu turību, jo presē atrodamas publikācijas tikai par viņa kustamās un nekustamās mantas ūtrupi Slokā, Smilšu ielā. Žanis saka: "Es mazliet pazinu Vagenheimus un jaunajā situācijā palīdzēju viņa ģimenei slēpties." 

Nav izslēdzama arī versija, ka Markusa un Žaņa ceļi pirms kara krustojās kontrabandistu pasaulē. Johanna Lipke savā pēdējā intervijā atcerēsies, ka Markuss bijis falšs cilvēks, afērists, kuru geto saukuši par Motke Ganef jeb Motki Zagli. Šī iesauka dota blēdīgās dabas dēļ, visdrīzāk atsaucoties uz literāro varoni no šāda paša nosaukuma poļu ebreju izcelsmes rakstnieka Šaloma Aša (Szalom Asz) 1916. gadā jidišā izdotās noveles. Žaņa dēls Zigfrīds atcerējās šādu epizodi: "Pēc kara te atveda kartupeļus, viņš [Markuss] lasa. Tos mazos mums, tos lielos sev. Mamma piegāja klāt, kā lika viņam! Tad bija viss atkal kārtībā, tad lasīja godīgi." Falšs vai nē, neviens cilvēks nav pelnījis tādu likteni, kādu nacisti bija iecerējuši Markusam un viņa ģimenei. Žanis nešķiroja, netiesāja. Viņš glāba. Pateicoties Žaņa radītājam cilvēkglābēju tīklam, Markuss kara beigas sagaidīja Dobeles apkārtē izveidotos slēpņos nevis, piemēram, Štuthofas ellē. Markuss no dzīves šķīrās 1960. gada augustā, viņa atdusas vieta atrodas Šmerļu kapsētā nevis anonīmā masu kapā kādā piepilsētas mežā. 

"Rīgas Laiks" Nr. 194 (16.08.1960.)

Īsi pēc tēva bēgšanas brāļus no "HKP" aizsūtīja uz Kaizervaldi, bet tad uz citu lielās nometnes filiāli - Mīlgrāvī izvietotās karaspēka saimniecisko nometni "TWL" - Truppenwirtschaftslager. 

Koncentrācijas nometnes "Kaiserwald" teritorija 1944. gada rudenī. Tobrīd Rīga atradās jau Sarkanās armijas kontrolē

Darbs "TWL" nometnē bija fiziski smags, taču baroja pārsteidzoši labi. Šeit abi brāļi iedraudzējās ar Rīgas ebreju Mihļinu. Jēkabs atmiņās raksta: "Kopā nolēmām gatavoties bēgšanai. Kādā noliktavā atradām kastes ar vācu karavīru formu. Paņēmām katrs sev atbilstošu izmēru un sākām tās valkāt zem arestanta drēbēm. Gaidījām brīdi, kad Žanis Lipke dos zīmi, ka varam bēgt. 20. septembrī, kad izkrāvām vagonus Juglas stacijā, mēs ar brāli Mihļinam teicām, ka vairāk gaidīt nedrīkst un jābēg tulīt. Taču viņš negribēja riskēt. [...] Noķēruši piemērotu brīdi, kad sargs no mums ir novērsis uzmanību, norāvām savas arestanta drēbes un mierīgā solī, viens ar otru runājot, gājām garām vācu kontrolpostenim. Mūs neapturēja."

Žanis Lipke un Ļevs/Leibs Vagenheims Ķīpsalā, 20.gs. 70tie gadi
ŽLM krājums

Ja tic Jēkaba rakstītajam, Mihļinu pieķēra un nogalināja. Pastāv divas versijas, kurš tieši ir Jēkaba pieminētais Mihļins. Ja Jēkaba atmiņas ir nekļūdīgas un "Rīgas puisis" patiesi nogalināts, iespējams, brāļi Vagenheimi satikuši Mozu, par kuru pagaidām nav pieejamas plašāka informācija. Viņš bijis 27 gadus vecs, un nosacīti der "puiša" lomai. Taču pastāv iespēja, ka Jēkaba pieminētais netika pieķerts un nogalināts. Varbūt Vagenheimi satika 1908. gadā dzimušo Ehielu Mihlinu, kurš oktobrī tiek "evakuēts" uz Štuthofu. Ehiels bija dzimis, audzis rīdzinieks, Mozus brālis. 

Ehiels Mihlins nosūtīts uz Štuthofu īsi pirms Rīga nonāca Sarkanās armijas kontrolē
Arolsen Archives

Ehiela 1928. gada pases foto, LVVA

Mozus 1933. gada pases foto, LVVA

Jēkabs nevienās atmiņās nav minējis, kā viņa ģimene uzņēma sakarus ar Žani Lipki, taču saprotams, ka bēgšanas brīdī viņiem jau ir informācija, kurās adresēs meklēt izpalīdzīgo kontrabandistu. "Žanis mūs aizveda uz labi iekārtotu bunkuru Marijas (tagad A. Čaka) ielā 101. Šeit jau slēpās vairāki ebreju bēgļi, starp kuriem bija Semjons Ostrovskis, Aleksandrs Slovins, Dāvids Fiškins, Villijs Nogalers, māte un meita Dolgiceras, Fjodors Ļevs, Regīna Švarcs un citi. Bunkurā pavadījām vairāk nekā trīs nedēļas, līdz 13. oktobrī Rīgā ienāca padomju armija. Visu šo laiku Lipke apgādāja mūs ar ēdienu. Nav izmērojama mūsu pateicība viņam un viņa palīgiem. Vai dzīvībai vispār var būt cena, un vai ir iespējams pateikties par to? Viņš mūžam paliks gaišā piemiņā."

Šajā slēptuvē par bēgļiem rūpējās Kārlis Jankovičs un Marija Lindenberga. Visdrīzāk Žanim nebūtu izdevies paglābt tik daudzus, ja viņam nebūtu uzticamu cilvēku grupa, kuri rūpētos par paslēpto vajadzībām. Marija katru diena nesa siltu ēdienu un dzeramo ūdeni, kā arī iznesa šmucspaini. Kārlis Jankovičs atcerējās: "Par uzturu bēgļiem bija jāgādā man un Marijai Lindenbergai. Ēdienu no tā, ko nu katru reizi izdevās dabūt, Marija gatavoja savā dzīvoklī. Lindenbergas uzupurēšanās, atjautība un izturība bija apbrīnojama. Lai nebūtu uzkrītoši, ka viņa manā garāžā iet tik bieži, es nopirku 10 vistas un 2 gaiļus, kas Marijai 3 reizes dienā bija jāiet barot. Ēdienu pa sētas durvīm viņa nesa arī uz 103. un 104. nama pagrabiem, pieklauvējot ar norunātu signālu."

Pie namiem, kur Žanis Lipke slēpa ebrejus atrodamas piemiņas zīmes. Tās izvietotas arī pie citiem namiem, kur citi cilvēki no nāves paglāba pazīstamus un nepazīstamus ebrejus

Ar Marijas Lindenbergas radiem, ja tādi ir, man līdz šim nav izdevies sazināties. Savukārt Kārļa Jankoviča radi ir labi muzeja draugi. Kārļa Oskara Andreja Jankoviča (1913-1980) likteni īsi pirms pandēmijas smalkāk izpētīja Lelde Vītola no studentu korporācijas IMERIA. Savā darbā studente ietvēra arī fragmentus no Kārļa atmiņām: "Atceros, kādu gadījumu, kurš varēja beigties traģiski. Atgriežoties mājās, Marijas un Matīsa ielas stūrī, satikos ar savas mājas sētnieces vīru Silarāju. Silarājs bija ļoti uztraukts un steidzās uz 4. policijas iecirkni. Ieraugot mani, viņš pieskrēja klāt un sāka pilnā balsī mani lamāt, kāpēc turot savā garāžā žīdus. Viņš jau gribot vēl dzīvot, tāpēc ejot uz iecirkni, ziņot policijai. Es stingri paskatījos uz viņu, ieteicu man sekot līdzi uz mājām un tur mierīgi izrunāties, ja nē, tad runāšana būs īsa. Mājās paskaidroju, ka tie zēni pagrabā arī nav tukšā un viņš kā sētnieces vīrs, tāpat ir iejaukts visā šajā lietā. Pagraba logi atrodas tieši uz viņa dārza pusi, kurš nožogots ar sētu. Atbildība, tādā gadījumā, krīt uz viņu vairāk nekā uz mani. Pēc šādas izrunāšanās, Silarājs ar savu sievu palika labvēlīgi un pat vēl lika pagraba iemītniekiem pateikt, lai ēdot no viņa dārza ogas, cik gribot, lai tikai vakarā uzmanoties. Izrādījās, ka Silarājs no sava dārza puses bija iekāpis pagrabā caur logu un saskrējies ar tur stāvošiem zēniem, kuri no slēptuves bija izlīduši ieelpot svaigu gaisu pie atvērta loga."

Kārlis Jankovičs ar ģimeni 1945. gadā
ŽLM

Kārlis, līdzīgi kā Žanis, bija pietiekami drosmīgs, lai uzņemtos Rīgā paslēpto ebreju nogādāšanu uz nedaudz drošākām slēptuvēm Dobeles apkārtē. Kārlis vienu šādu gadījumu fiksējis arī savās atmiņās: "Vispār 1944. gada vasarā, kad krievu karaspēks jau atradās Latvijas teritorijā, izvietotie kontroles posteņi Rīgā un tās apkārtnē bija ļoti stingri. Tomēr cilvēki no Rīgas bija jāizved, jo manā pagrabā to bija par daudz. Tā Žanis nopirka vecus miesnieka ratus, kas bija domāti desu pārvadāšanai un pāris desmit riģipša plāksnes. Ebreju vešanu varējām realizēt. Ratus iecēlām automašīnā un ratu dibenā ielikām nedaudz siena. Ratu dibenā ieguldījām divus ebrejus – Vāgenheimu Maksi [domāts Markuss] un vēl vienu, neatceros kā to sauca. Tiem virsū uzkrāvām riģipša plāksnes, lai nebūtu redzams, kas atrodas ratos un tie neslīdētu uz sāniem. Kabīnē blakus sev nosēdināju ebreju Drīziņu, uzvilkdams tam mugurā savu kombinezonu. Par cik viņš bija blonds, drīzāk “rižijs”, neviens nevarēja pateikt, ka viņš ir ebrejs un tā mans līdzbraucējs bija kārtībā. Žanis Lipke sēdēja uz kravas pieskatīt, lai plāksnes neslīd uz sāniem. Izbraucot uz Jelgavas šosejas astotajā kilometrā mani apturēja. Pārbaudījuši ceļa zīmi, ka braucu uz Dobeli, kontroles punkta priekšnieks lika, lai paņemot līdz 10 cilvēkus – pašapsardzniekus vai šucmaņus. Žanis augšā sēdēdams, tikai sauca, lai ātrāk sasēstos uz plāksnēm un stingrāk piespiestu tās. Tā bruņotie vīri uzsēdās virsū saviem ienaidniekiem, nemaz neapzinoties, ka viņi pat palīdz. Caur Jelgavu tikām bez apstāšanās kontroles punktos. Ko tur kontrolēt, ka tādas pašas formas vīri brauc garām. Dobeles centrā šucmaņi piesita pie kabīnes, lai apstājos. Tā kā līdz tiltam, kur bija kontroles punkts bija palikuši kādi 100 metri, tad mašīnu neapturēju. Pieturot mašīnu kontroles punktā, šucmaņi izkāpa un pat vēl sirsnīgi pateicās par atvešanu. Pārbraucot tiltam tūlīt nogriezos man vajadzīgajā lauku ceļā. Tā visas kontroles bija aiz muguras un varēja bez uztraukuma aizbraukt atlikušo ceļa gabalu līdz Mežamaku mājām. Nenogriežoties no ceļa apturēju mašīnu. Bija jāpārbauda vai Mežamakos viss ir mierīgi un kārtībā. Tā šis brauciens tika laimīgi pabeigts."

Mežamakos par bēgļiem rūpējās Žanis Millers ar māsām. 1941. gada tautu skaitīšanā vēl dzīva ir Žaņa mamma Emīlija. Vēlāk Žanim un Elzai pievienosies māsa Lidija no Rīgas 
LVVA

Markuss Vagenheims kara beigas sagaidīja vienā no Dobeles bunkuriem, bet abi brāļi - Marijas/A.Čaka ielas bunkurā. Jēkabs atceras dienu, kad Rīga nokļuva Sarkanās armijas kontrolē: "Kādu dienu uz bunkuru atskrēja Žanis Lipke un nokliedzās, ka ielās ir padomju karavīri un ka neviens nedrīkst iet ārā. Pēc dažām stundām viņš atnesa nez kur dabūtus jaunus uzvalkus. Cilvēki [bunkurā tobrīd bijuši 10 ebreju] meta nost savas skrandas, bet mēs ar brāli - vācu karavīru formu, ko bijām izmantojuši, lai izbēgtu no koncentrācijas nometnes. Jaunos, izgludinātos uzvalkos izgājām uz ielas. Pretimnākošie padomju karavīri mūs ievilka kādas mājas kāpņu telpā un sāka izģērbt. Mēs kliedzām, ka esam ebreji, kas brīnumainā kārtā izglābušies, bet viņi tikai smējās un vilka mums nost bikses. Atkal izglāba Žanis Lipke, kurš vēl bija turpat tuvumā. Viņš uzrunāja kādu virsnieku, kas gadījās tuvumā, un tas uzbļāva zaldātiem, ka tulīt nosūtīs tos uz komandatūru. Zaldāti pazuda." 

Vagenheimu izglābšanās ir viens no retajiem gadījumiem, kur karā izdzīvoja trīs nacistu sagūstīti un mocīti vienas ģimenes pārstāvji. Tomēr jāsaprot, ka pirms kara visi trīs bija daļa no lielas, kuplas dzimtas, kuras locekļus lielā skaitā nogalināja Holokaustā. Karam sākoties, vēl bija dzīvi abi Markusa vecāki - Šoloms un Zāra.  Šoloms naudu ģimenes uzturēšanai pelnījis tirgojoties, Zāra bijusi analfabēte - bieži izplatīta parādība trūcīgās ģimenēs. Ne pirmo reizi redzu daudzbērnu mammu, kurai ailītē "Nodarbošanās" rakstīts "Saimniecība", bet paraksta vietā ir pirkstu nospiedums, jo sieviete neprot ne lasīt, ne rakstīt. Markuss bija vecākais no vismaz sešiem pāra bērniem. 

Zāras un Šoloma 1922. gada pasu foto
LVVA

Nacisti sagūstīja arī pārējos Šoloma un Zāras dēlus: vectēvam par godu nosaukto Rafaelu (1906), Joselu (1907), Dāvidu (1910) un Aronu (1915). Pastāv cerība, ka vismaz dēls Hone ar sievu Blumu izglābās. 1940. gada aprīlī abi atteicās no Latvijas pavalstniecības un kļuva par Palestīnas pilsoņiem. 

1940. gada maijā - īsi pirms Latvijas okupācijas - Hone un Blūma pārgāja Palestīnas pavalstniecībā.  LVVA

Blumas (1934. gada) un Hones (1929. gada) pases foto, LVVA 

Hones un Blumas laulības apliecība sniedz ziņas arī par abu darba un dzīves vietām 1934. gadā, LVVA

Dokumentāli pierādāms Arona Vagenheima nāves fakts.  Kā tas diemžēl bieži novērojams, ieslodzījuma vietā sajaukts viņa dzimšanas gads, bet datums - 4. augusts - sakrīt. Mulsinošs ir arī nāves datums - februāra beigās. No Hailfingenas nometnes pēdējos ieslodzītos pārveda uz Dautmergenu, bet martā uz Bergenes-Belzenes koncentrācijas nometni. Hailfingenā nacistiskās Vācijas gaisa spēki bija ierīkojuši lidlauku, bija nepieciešams vergu darbs. Uz šejieni spaidu darbos veda gan karagūstekņus, gan ebrejus no okupētajām zemēm - Polijas, Ungārijas, Francijas, Grieķijas, Itālijas u.c. 33 gūstekņi bija no Latvijas, to skaitā arī Markusa brālis Arons. Šim vergu darbaspēkam bija jāizcērt mežs un jālabiekārto lidlauks. Par sargiem nometnē stādāja gandrīz tikai izbijušie gaisa spēku karavīri, kuri pēc ievainojuma kaujās bija kļuvuši nederīgi frontei. Ieslodzītie gulēja pašu celtā angārā. Gultu nebija, tāpēc viņus izguldīja uz grīdas. Sanitārie apstākļi bija drausmīgi, nebija pat ne vispieticīgākās medicīniskās aprūpes. Ja kāds nespēkā pakrita un nevarēja vairs strādāt, viņu nogalināja. Ziemā līķus sadedzināja krematorijā. Ja Arona nāves datums nav kļūdains, viņš visdrīzāk nomira jau pēc nometnes atbrīvošanas. 

Bojāgājušo ieslodzīto reģistrācijas kartīte
Arolsen Archives

Arona 1931. gada foto no tiesu ārsta apliecības, kurā mediķis apgalvu, ka Arons dzimis 1915. nevis 1916. gadā. 1939. gadā Arons apprecējās ar Idu (1932. gada pases foto). Pirms kara abi strādāja par skolotājiem. Arī Ida nogalināta Holokaustā, domājams vienā no Rumbulas akcijām
LVVA

Par citu ģimenes locekļu likteni vēsta vien datubāzes names.lu.lv skopās ziņas. Nav atrasts neviens dokuments, neviens aculiecinieks, kurš varētu liecināt par pārējo Vagenheimu pēdējām dzīves stundām. Vismaz ir saglabājušies pases foto, kas ļauj mums ieskatīties šo cilvēku sejās. 

Dāvida Vagenheima (1926. gada) un viņa sievas Edkas (1927. gada) pases foto. Gan Dāvids un Edka, kad trīs viņu bērni - meitas Geņa (1932) un Rahele (1938), dēls Geršens (1941) - nogalināti Holokaustā
LVVA

Rafaela (1922. gada) un par viņu 12 gadus vecākās sievas Meras (1930. gada) pase.
Pāris ar abiem dēliem - Iciku (1930) un Mozu (1931) nogalināti Holokaustā
LVVA

Nav ziņu, kas noticis ar Markusa 1907. gadā dzimušo brāli Joselu. Zināms, ka viņš kalpojis par rabīnu Silmalas pagastā. Varbūt viņam tomēr izdevās doties bēgļa gaitās un izglābties?

Josela 1924. gada pase. Tobrīd viņš vēl ir tikai skolēns Rīgā, bet vēlāk kļuvis par rabīnu
LVVA

Žaņa paglābtie Leibs un Jēkabs nebija vienīgie Markusa bērni. 1941. gadā abi bija vecāki par 16 gadiem, tāpēc, kad Rīgas geto sadalīja divās daļās, abi vecākie dēli palika pie tēva "Mazajā geto". 12 gadus vecā Eida un septiņgadīgais Hiršs palika pie mammas Geņas t.s. "Lielajā geto". Esmu lasījusi izdzīvojušo atmiņas, kuri skaidroja, ka viņi nav varējuši iedomāties, ka ar neaizsargātajām ģimenēm notiks kas ļauns. Ja nacisti kaut ko perina, tad visdrīzāk pret stiprākajiem geto ieslodzītajiem - vīriešiem. Bērnus un sievietes aizsūtīs uz kādu citu koncentrācijas nometni un turēs kā ķīlniekus, lai vīrieši nesāktu dumpi. Daži tēvi esot palīdzējuši saviem pusaugu puikām tikt pāri abas geto daļas sadalošajam žogam, lai viņi būtu drošībā. Cik gan ļoti viņi maldījās... Tieši Lielā geto iemītniekus 1941. gada ziemā kājām dzina uz Rumbulas mežu nogalināšanai....

Geņas Vagenheimas 1925. gada pase. Tobrīd viņa ir tikai divu bērnu mamma. Viņu kopā ar jaunākajām atvasēm nogalināja vienā no Rumbulas akcijām
LVVA